Oktobris 7., 2008
Oktobris 1., 2008
| 22:42 - jau.. gads ir pagājis tieši gads, kopš uzzināju, ka Ingusiņa vairs nav un nekad nebūs. http://klab.lv/users/imagine/143813.html tikko pārlasīju, ko toreiz rakstīju, un... nu sēžu, raudu pie datora ekrāna. truli skatos uz balto, fonu, uz klaviatūras virknēju burtiņus, asaras krīt uz džempera, biksēm, melnā ādas krēsla. bet es rakstu šo. par piemiņu viņam. par līdzjūtību viņa brālim un mammai, un mums visiem pārējiem, kas nav aizmirsuši un nekad arī nespēs aizmirst. protams, dzīve jau turpinās, mums - pārējiem. taču man gribētos, lai Ingusiņš zina, kā gandrīz ik dienas par viņu iedomājos, atceros un joprojām līdz galam neticu tam, ka viņu nesatikšu nekad vairs. gribu, lai viņš zina, ka reizēm sēžu vannā, truli blenžu sienā un caur tekoša ūdens skaņām savās domās mēģinu saprast, kāpēc tā notika, kas viņam lika izšķirties par šādu soli. veltīgi, zinu, ka atbildi neatradīšu. ak, ja jūs mani tagad redzētu - nopuņķojusies vārda vistiešākajā nozīmē, aizmiglotu skatienu. bet gribu, lai viņš zina, ka man pietrūkst. pietrūkst kaut vai tā fakta, ka viņš ir. gribu, lai viņš zina, ar kādu sirsnību mana mamma ikreiz teic viņa vārdu - Ingusiņam piemineklis uzlikts, aizbrauksim pie Ingusiņa. man reizēm griba kliegt - kāds tur vairs Ingusiņš, zemes uzkalniņš un nekas vairāk. Ingusiņš nav zemes pikucis, viņš ir cilvēks, ar seju, smaidu, rokām, kājām, visu, visu. labi, bija cilvēks. bet bet ne zemes pikucis, nosēts puķēm vai krāsainām rudens lapām. viņš ir mans brālēns, kurš vairījās no fotokameras, kurš pa kluso mēdza uzsmēķēt un ģimenes viesības kaut kur nozust. mūsu Ingusiņš, kurš nemaz nenojauš, kādu muļķību ir izdarījis.
|
Septembris 8., 2008
| 11:28 guļot (!) pagriezt galvu tā, ka pamostoties uz to pusi vispār nespēju paskatīties, tas nu ir jāmāk. un man, neapšaubāmi izdevās. tagad skatos tikai taisni un pa labi.
|
Septembris 6., 2008
| 12:38 šķiet, ka esmu atradusi savas Vecrīgas mājas - Mad House vakar līdz 6iem rītā.
|
Septembris 5., 2008
| 11:38 bet varbūt apraksta nemaz nebūs, vot.
|
Septembris 2., 2008
| 11:48 esmu atpakaļ! apraksts būs vēlāk. anyway, Norvēģija ir NETICAMI dārga zeme. NETICAMI dārga.
P.S. man ir baigi lielais gribasspēks, ja tiešām gribu un saņemos. draugiem.lv atvēru tikai tagad, jo ir apritējusi tieši nedēļa kopš pašas uzsāktā boikota.
|
Augusts 26., 2008
| 15:08 apbrīnojami. vienkārši apbrīnojami. tā vien šķiet, ka tā krāpšana dažiem ir asinīs, skrienot kopā ar visiem eritrocītiem un leikocītiem. tik dabiski, tik viegli, tik ... nožēlojami!
|
Augusts 22., 2008
| 10:42 "Nedēļas beidzamā diena būs neierasti darbīga un notikumiem pārbagāta."
kā naglai uz acs :D šovakars ir mans dzē dē verī - āfter - pārtijs!
|
Augusts 21., 2008
| 15:25 Centos saprast, kāpēc tik labi šodien jūtos- nu ja! Šodien taču aprit tieši mēnesis, kopš iesniedzu atlūgumu un sāku pašapmierināta, brīva cilvēka dzīvi! :)
|
Augusts 12., 2008
| 00:09 - TĀ diena Pēc 3 stundām man būs tieši 22. Viens mirklītis, un sāksies 23.ais gads. Kā ir? Esmu laimīga. Jo laime ir mazajās lietās un paša iekšējā sajūtā, ne citur. Laimes ir tik daudz, cik pati sev atļauju tā justies. Cheers, draugi!
|
Augusts 11., 2008
| 00:00 pēc 24 stundām kļūšu par gadu vecāka.
|
Augusts 10., 2008
| 10:06 - Prāta Vētra gribas ierakstīt par vakardienas koncertu, bet... nezinu, ar ko lai sāk un vai vispār to iespējams aprakstīt. vienā vārdā - S-K-A-I-S-T-I! asaras pie "Manas dziesmas", neticama publikas sajūsma, ieraugot Vairu, un, lai arī Kaupers, salīdzinot ar Leniju, man bija ļooooti tālu, es jutu visu, ko viņš vēlas teikt. var runāt daudz par to, ka šie jau bagāti, slaveni un lepni palikuši, kā dzirdēts, tad koncertus Latvijā nemaz tik ļoti negribot sniegt, labāk braukājot pa citām zemēm, bet - bullshit's tas viss! Kaupers dziedāja no sirds, runāja no sirds un lika mums visiem justies gaidītiem, mīlētiem, Latviešiem - ar vārda lielo burtu. mazi, klēpjos aizmiguši bērni, manu vecāku paaudzes ļaudis un pat vecāki - mūs visus vienoja mīlestība pret prātiniekiem, mīlestība pret dziesmu, mīlestība par to, ka esam te un varam dziedāt. dziedāt, uz mirkli aizmirstot, ka kaut kur pavisam netālu dun karamašīnas un cilvēki mirst savas valsts vārdā (vai tomēr - kā vārdā?), principā - mātes bezjēdzīgi zaudē dēlus, ģimenes - tēvus, un citi - savus mīļos, nejauši nogalinātos. lai gan 'nejauši' ir stiepjams jēdziens... mazliet vairāk gribējās, lai Renārs atvilktu elpu un ļautu vairāk dziedāt tautai - mēs to varējām. 40 000 un, droši vien, vēl vairāk ļaužu koris - ziniet, tas tiešām IR spēks.
atpakaļceļš - kajām līdz pat Tērbatas ielai, pamājot garāmbraucošajiem, (maigi teikt) pārbāztajiem tramvajiem. gājām un smaidījām. "Paldies, ka apvaicājāties, mums ir labi! Ceram, ka arī jums tur, tramvajā" - žēl, ka pasažieri nedzirdēja, kā viņiem vēlējām laimes. principā vienu laimi - nenosmakt. :) Garastāvoklis:: cheerful Mūzika: Prāta Vētra - "Mana dziesma"
|
Augusts 9., 2008
| 18:54 lietus - kā reiz šī vakara koncertam, jeeeij!
|
| 14:26 - Into the wild (c) * Happiness is only real, when shared *
|
|
|
|