|
Janvāris 14., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 22:55
Viena no manām raksturīgākajām īpašībām ir tā, ka ar visiem cenšos uzturēt labas, pozitīvas attiecības. Tas ir jauki, jūs teiksiet?
Iespējams, ka jā. Kaut gan- iespējams arī, ka nē.
No vienas puses, man patīk apziņa, ka neviens nedusmojas, neapvainojas par manu rīcību (jo es taču tik tiešām nekad nevienam neko sliktu nedaru! Turklāt man ļoti sāp, ja kāds jūtas aizvainots, bet es nespēju saprast par ko... beigās- pārpratumi viens pēc otra, bet manas nervu šūnas jau sadegušas), ka cilvēkiem šķietu atvērta, bezrūpīga & optimistiska. Tas taču ir forši- ienākt telpā un redzēt, ka cilvēki pasmaida, jo esmu ienākusi es;) Protams, ne visur tā notiek, taču pozitīvisma auru ap sevi cenšos saglabāt.
Tam visam arī ir savtīgs labums- man cilvēki uzticas. Esmu dzirdējusi tik daudzus stāstus ar zemtekstā iepītu piebildi: šis paliks starp mums, es ceru. Ir tādi, kas minēto piebildi pasaka arī skaļi, ir tādi, kas liek man to noprast pēc acu skatiena vien.. Es varētu rakstīt stāstus par pusaudzes slēptām attiecībām ar krietni vecāku, precētu vīrieti; par attiecībām, kur tikai pēc 5 gadu rozā mākoņu perioda meitenei atveras acis; par attiecībām, kur kāds negrib dot otram brīvību.. Aij, tā visa ir tik daudz!
Lai vai kā, šādi, esot labās attiecībās ar praktiski visiem, man nākas dzirdēt daudz baumu, aprunāšanas un sliktus vārdus par citiem. Bāc, un tad nāk pats smagākais, grūtākais- neteikt neko tādu, kas aizvainotu vienu vai otru pusi. Jo lišķība, manuprāt, ir pasaules riebīgākā īpašība.
[no loga pūš]
Es izvēlos paklusēt, vai klusām izdvest savas domas, pārdomājot katru vārdu. Jo var jau būt arī tā- cilvēks, kurš manā klātbūtnē stāsta, cik ļoti viņam nepatīk otrs, tā otra klātbūtnē var klāstīt, cik šausmīga esmu es pati..
Gribas, lai cilvēki būtu vienkāršāki. Gribas, lai viņi nezaudētu to bērnišķīgo optimismu. Lai prastu pasmaidīt par katru lietu, notikumu.
Laikam par daudz, ne?
|
Reply
|
|
|