|
Jūnijs 25., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 11:47 - Gribas, gribas, gribas..
.. kaut ko ierakstīt. Laikam tagad manī ir tā sajūta, kad gribas kaut ko teikt, bet nenāk ārā. Iekšā ir, bet laukā līst negrib.
Šodien Artis lika atcerēties savu pirmo, jāsaka gan, platonisko mīlestību. Es gan nezinu precīzu jēdziena "platonisks" skaidrojumu, bet pēc manas saprašanas tā ir tāda mīlestība, par kuru otrs nenojauš un nekad arī nenojautīs, mīlestība no tāluma un skatieniem vien..
Tad nu mans stāsts bija tāds kā jebkurai pusagu meitenei, kad pasaule liekas rozā un mīlestība- mūžīga un patiesa;)
Kādus gadus 4 sapņoju par vienu puisi, kurš bija par mani laikam kādus četrus gadus vecāks. Mācījos, cik atceros, laikam 6.klasē, biju kārtīga meitene (un joprojām tāda esmu! Netici?!), bet biju ieskatījusies viņā. Man gan brūna acu krāsa ne visai patika, un vēl šobrīd puisi ar brūnām acīm sev laikam tomēr negribētu (kaut gan- kas to lai zina, ja nu cilvēks jauks, tad acu krāsai būtu minimāla nozīme;)) Nezinu, varbūt tās bija tikai manas iedomas, bet vienmēr, kad es gāju viņam garām skolas gaitenī, viņš uz mani tā īpaši skatījās. Un, kad es paskatījos pretī, viņš, bezkauņa tāds, nemaz nenovērsās un turpināja skatīties tagad jau tieši man acīs. Un tad novērsos es, jo šādu skatienu izturēt bija grūti. Bet varbūt man tas viss tikai šķita un nekāda ciešā skatiena no viņa puses nebija... Nez. Bet katrā ziņā man viņš patika, un sirsniņa, viņu ieraugot, notrīcēja jūtami:) Tā es domās par viņu sapņoju tik ilgi, kamēr viņš beidza vidusskolu.
Un, kas ir galvenais, ko jau tajā laikā sapratu- sievietei/meitenei vajag kādu, par ko domāt, pēc kura skumt un ilgoties. Kaut vai šādu iedomu tēlu, par kuru tikai fantāzijas bijušas, bet vajag. Kādu, pie kura piesiet savas domas, citādi dzīve liekas drūma un bezjēdzīga..
Un, runājot par šo skolas laika platonisko mīlestību, tagad es vairs neesmu tik pārliecināta, vai tā vispār bija tik platoniska, kādu es to iztēlojos. Jo pēc tam viņu satiku arī skolas pasākumos, kur viņš joprojām skatījās man cieši acīs (un tad jau es biju daudz maz apzinīgā vecumā:D), bet nekas vairāk arī nenotika.. Varbūt bija kautrīgs?
Nu i labi, ka bija tā. Jo zinu, ka nekas tur nebūtu tāpat sanācis:)
Un, ja būtu sanācis, tad es nekad nebūtu satikusi Viņu.
|
Reply
|
|
|