|
Jūnijs 24., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 11:32 - Tad nu tā!
Pēdējo dienu kopsavilkums varētu būt šāds:
* iepriekš aprakstītais par sakarsušu autobusu piepildījās par 250 procentiem- tiku sēdēt pašā aizmugurē, blakus apsēdās nepārāk tīrās drēbēs tērpies onkulis, kas vienā brīdī aizsnaudās un sāka liekties uz manu pusi. Mirklī, kad viņa galva jau lēnām krita man virsū, es noreaģēju laicīgi un paliecos uz priekšu.. Negribējās, lai kāds sasvīdis, turklāt svešs onka uzkrīt virsū, nu nemaz negribējās. Tai brīdī viņs laikam sajuta, ka nav vairs īsti, kur atbalstīties un pamodās (nu jūs tak zināt to klanīšanos/knābāšanu:)). Tomēr pamodās! Īstenībā es pati jau arī nebiju labāka-klanījos un ritmiski ar galvu dauzījos pret stiklu, bet, tā kā sēdēju pašā aizmugurē, manas sviedru lāses bija jāpacieš vienīgi loga rūtij, kura, jāsaka gan, arī nevarēja lepoties ar īpašu tīrību.. Bet karstums bija nežēlīgs. Vārdos neizsakāms. Un mana galva, izkāpjot no busa svaigā gaisā, jau pēc dažām sekundēm bija kā uzlādēta atombumba ar gatavību jebkurā drīzākajā mirklī eksplodēt. Neizsakāmi sāpēja, dunēja, pulsēja. Un pie katras kustības skatiens aizkavējās un noskaidrojās tikai pēc dažām sekundēm. Eh, bet izdzīvoju:) Māte- varone 1;)
* Ierados mājās, kur mani jau gaidīja siltas vakariņas un daži nepadarīti ikvakara lauku darbiņi- trušu pabarošana, kartupeļu sakapāšana cūkām, biešu notīrīšana(kā par brīnumu, tulzas šoreiz neuzmetās;)).. Un tad (klausās visi suņu mīļotāji- NEKAD NEŅEMIET UZ LAUKIEM KOKERSPANIELU!) ķērāmies klāt Ričam, lai beidzot suņuku atbrīvotu no viņa pinkām. Šis darbs ir ikgadējs un vienreiz gadā veicams, bet nu... vienmēr ir grūti saņemties un pieķerties!
Bet mēs saņēmāmies (māte-varone 2), un -BLĀKŠ- suni gar zemi un apcirpām. Es vispār apbrīnoju viņa pacietību- mierīgi guļ, kamēr ap viņu šņakst šķēres, ņemās un groza visādi, bet šis- neko, guļ, nemitīgi luncina savu mazo kupēto astes galiņu un reizi pa reizei aizdzen kādu uzmācīgu mušu. Mjam, tagad sarosīsies visi dzīvnieku aizstāvji un kliegs par to, ka suni griežam paši, bet- KUŠS jums visiem! Laukos labi ja ir ļaužu frizētava, kur nu vēl suņiem, tāpēc mamma diezgan labi jau ir iepraktizējusies Ričiņa cirpšanā:) Bet vispār- ja jāizvēlas suns lauku mājai, tad Dieva dēļ, kokeru labāk neņemiet, iesaku no sirds. Sargs no viņa tāds, principā- nekāds, visiem draugs un mutes bučotājs, turklāt ātrspalvaudzīgs. Bet nu, jāatzīst, arī mīļš bez gala un nekad neapvainojas..;)
* Paspēju arī kārtējo reizi nevis sapņot, bet pamurgot (laikam tas karstums tomēr ir pie vainas, manai bezapziņai vajadzīgs kapitālremonts un kondicionieris..). Mēs ar brāli braucām it kā uz/no pilsētu/-as, pa ceļam saskrējāmies ar kaut kādu gaišu, vecu auto.. Un viss tikai tāpēc, ka dārgais brālis nevis stūrēja, bet gan skatījās pa logu un palaida stūri pašplūsmā. Man, protams, pieredze stūrēt no blakussēdētāja vietas ir un arī tad bija, taču mašīnu novaldīt nevarēju.. Īsumā- murgs. (Vairāk nerakstu, jo detaļas nemaz neatceros:))
* Kamēr mamma ravēja puķes(es viņai asistēju:D), vectēvs stāstīja, kā pirms gadiem, vēl padomju laikos viens mūsu onkulis (ne gluži radinieks, bet gandrīz kā radinieks;)) strādājis gaļas kombinātā un zadzis desas, u.c. gaļu. Varējis kaut cūku pār žogu pārsviest, un netika pieķerts. Bet, kas arī ir visironiskākais šajā stāstā, viņu tomēr pieķēra. Un nevis ar desas gabalu kabatā, bet gan nesot ārā zarnas, no kurām vēlāk viņš gribējis taisīt kaut kādu īpašo ēdienu. Bet fakts kā tāds- zodz jau sen un visādus labumus, bet še tev- ņem un pieķer ar zarnām, nu pilnīgi kauns! :)
* Nu lūk.. pienāca vakars un Inga ķērās pie šašliku cepšanas. Sākās diezgan nevainīgi- sēdēju, cītīgi grozīju un uzmanīju, ik pa laiciņam pa kluso pacienāju Susuru, kurš to vien gaidīja un skatījās ar tām žēlajām actiņām.. Nu TĀM suņa actiņām, kurām neviens nevar pretoties:) Ik pa brītiņam uzēdu arī pati. Detaļās neidziļinoties, pienāca pats vakars un jau pustumsā beidzām cept visu to nenormāli lielo trauku ar pašu marinētiem šašlikiem.. Īstenībā nejutos slikti- pieēdusies (bet, kā tajā mirklī šķita, ne par daudz), pasildījusies pie ugunskura.. Un tad sākās. Vispirms jau nevarēju aizmigt, un šī problēma pēdējā laika mani jau sāk nomākt:( Steidzami vajag zāles, un, paldies visiem svētajiem, es pati zinu, kas līdzēs. Pēc tam, kad veiksmīgi kādos 01-30 biju aizmigusi, pamodos pirms trijiem un sapratu, ka nejūtos diez ko labi. Man bija nelabi. Un tas pats fakts jau būtu sīkums, ja man pēc dažām stundām nevajadzētu celties un braukt 4 stundas uz Rīgu autobusā, kurš pilnīgi noteikti nestāsies pie katra staba, lai Ingucītis izvemtos.. Tomēr veiksmīgi ar savas īpašās meditācijas palīdzību aizmigu un pamodos no "AAAAUUUCH I feel good" telefonā. Bet visstulbākais bija tas, ka joprojām jutos slikti.. bet jābrauc bija- darbs gaidīja. Tad nu apbruņojos ar ūdens pudeli, maisiņiem un braši devos uz autobusu.
Un jāsaka vēlreiz paldies augstākajiem, jo autiņā nebija karsti, turklāt tas bija pustukšs un es varēju mierīgi čučēt, ko arī veiksmīgi izdevās darīt;))
Tā, mīļie, esmu atpakaļ pilsētā. Un vienīgā vēlme ir.. skaļi neizpaužama:)
|
Reply
|
|
|