|
Oktobris 1., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 16:34 - par nāvi
Vakar pietrūka Baibiņas, aizmirsu piebilst, viņai vectēvs nomiris. Un šai sakarā atcerējos, kā es savulaik esmu bijusi spiesta pārdzīvot citu cilvēku nāves.
Pirmās bēres manā apzinīgajā mūžā bija Jēkabpils omai-vecmāmiņas māsai. Par notikušo uzzināju, sēžot fizikas stundā- tētis ir skolotājs- klasē ienāca direktors un pasauca tēti blakus kabinetā. Mani pārņēma nelaba nojuata. Kaut kas nebija kārtībā, tikai- kas? Sirds sitās, gaidīju atpakaļ kādu no tā blakus kabineta. Klasesbiedri gan izmantoja brīdi, kad klasē nav skolotāja, un sāka pļāpāt, bet es .. nevarēju. Es nezināju, kas ir noticis, bet zināju, ka nekas labs tas nav un man gribējās raudāt. Kad abi atnāca atpakaļ no blakus kabineta, es nevaldījos vairs- paņēmu mantiņas un gāju pie mammas uz kabinetu. Jau raudāju, kaut nezināju- kurš. Iegāju pie mammas, viņai asaras acīs, bet turējās.
Klusiņām pajautāju: "Kurš...?"
Mamma drusciņ samulsa: "Tu nezini? Bet.. raudi? Jēkabpils oma.."
"Nezināju, nepaspēja pateikt.." nošņukstēju, "bet, kad direktors ienāca, sapratu, kaut kas nav.."
Skola, protams, tai dienā man bija beigusies- braucām mājās pie vecmāmiņas un vectētiņa. Vienmēr esmu apbrīnojusi, kā veci cilvēki spēj savaldīgi uztvert tuvu cilvēku aiziešanu. Nu, vismaz ārēji savaldīgi. Turējās. Asaras gan izspraucās, kad redzēja mani, jo man savukārt nebija nekādas savaldības. Raudāju kā tāds sīkais pie katras mazākās domas par omi...
Fizikas klase un stunda man laikam liktenīga- par vecmāmiņas nāvi arī uzzināju tieši fizikas stundā, šķiet, tas bija 9.klasē janvārī. Sajūtas- gandrīz identiskas. Mamma blakuskabinetā runā ar tēti, nenovēršamības nojauta manī un knapa asaru valdīšana. Arī tagad es pie sevis minēju, kurš? Un viss no gala..
Riebjas bēres. Riebjas tā sajūta, ka cilvēku nekad nesatiksi, neredzēsi, nerunāsi ar viņu. Riebjas sviest to smilšu sauju uz zārka, riebjas sēdēt pēc tam pie galda. Riebjas.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |