|
Jūnijs 24., 2008
 | 11:05
šodien mīlu Rīgu par to, ka tā tik tukša. sirreāli mazliet, bet ik pa laikam patīkami tā.
|
| 21:10
reiz redzēju meiteni.
*
Viņa beidzot bija uzvilkusi savus jaunos gaišzilos džinsu minisvārkus, zem tiem apaļīgos stilbus apspīlēja pēdējais modes kliedziens - legingi. Svārciņi knapi nosedza drukno dupsi, taču tas bija stilīgi - tā viņa domāja. Vismaz lai Tevi ievērotu, vai ne? Šī vēlme - izskatīties iekārojami - meiteni nepameta. Lai atskatās, lai redz, lai pamana!
Mājās viņas augumu testēja koridora spogulis, kāpņutelpā - jaunie pakešu logi, pilsētas ielās - skatlogi. Tā nu viņa gāja, ar skatienu ķerdama katru vitrīnu, piedomādama pie katra soļa - nedod Dies' pakrist vai kaut kur aizķerties.. Tikai ne jaunajos mini svārkos! Gāja un vēroja sevi.
*
visas mēs tā darām - resnās, tievās, glītās vai ne tik ļoti - visas gribam būt perfektas, iekārojamas, ak jā, arī - seksīgas, gribētas, vajadzīgas, gaidītas. droši vien tāpēc vīriešiem grūti saprast, ko mums nozīmē uzslavas un neviltotās pārsteiguma izteiksmes viņu sejā, kad sapucējušās iznākam no istabas un sakām: "Varam braukt, esmu gatava!", bet viņi, acis nenolaižot, noelšas: "Tu izskaties burvīgi!". un kāpēc mēs gribam, lai viņi to saka vēl un vēl.
mums tas ir vajadzīgs, jo katrā sievietē slēpjas nedroša, nepārliecināta pelēkā pele, jautājums vien, cik labi katra to ir pratusi noslēpt un cik ļoti tas redzams uz āru. vai arī nav redzams, kas nebūt nav labāk.
man reizēm ir žēl, ka esam gatavas uzvilkt pat visbriesmīgākos tērpus (ja tos tā var nosaukt..), ko tādu, kas nepiestāv tik ļoti, ka skudriņas metas skatoties, lai tikai sajustos īpaši. žēl, ka bieži vien drēbes ir tās, kas rada īpašo sajūtu, kaut tai būtu jābūt mūsos, nevis tajā, ko uzvelkam.
|
|
|
|