|
Februāris 10., 2007
 | 13:24
Šorīt desgurķmaizīte ar asiņu garšu mutē- trīs reizes pēc kārtas centīgi iekodu lūpā. Nebiju gan to ar nodomu darījusi, ne. Garšoja interesanti.
Pirms aizmigšanas klausījos, kā kaut kur ārpusē viena pret otru šķind pudeles. Pulkstenis varēja būt viens un .. ienāca prātā, ka varu būt tik tiešām laimīga par to, ka man ir sega, ar ko apsegties, ir spilvens, galu galā ir dzīvoklis, kurā gan mazliet salst rokas. Viņiem salst ne tikai rokas. Un nav jau arī iespējas katru mīļu brīd' uzlikt tējai ūdeni vai satuntuļoties pledā.
Kad no tramvaja izkāpa jaunā ģimenīte- sīcis, saģērbts kā tāds sīpols, mamma un, acīmredzot, tētis- pēkšņi iedomājos, cik tas ir interesanti, apbrīnojami un vienreizēji: no diviem radīt trešo. Nē, bet iedomājies- divi cilvēki. Un rodas trešais- nevis veikalā pirkts maizes batons vai gurķis, ne slēpes vai sarafāns, bet gan DZĪVS, dzīvs radījums, kurš spējīgs domāt pats.
Aij, esmu zaudējusi prasmi izteikties.
Apbrīnojami.
Mūzika: Re:Public : Vienmēr kad Tu nāc
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |