|
Decembris 12., 2006
 | 20:17
Uzminiet nu, kas tas ir- mazs, melnbalts, pieglaustām ausīm (tpfu, gandrīz uzrakstīju acīm) joņo pa istabu, kamēr nokrīt gultā un atlūst? Pateikšu priekšā- tas ir tas pats, kurš mani sagaida murrājot un katru nakti, drusciņ pirms miega paplēšot segas pārklāju (ja nu gadījumā iznāk ciemoties pie manis, nepadomājiet, ka esmu nevīžīga. Nu, drusciņ esmu, bet ne tik ļoti- vienkārši nav jēgas mainīt pārvalku, kamēr kaķim nav pārgājusi mīlestība pret to), aizmieg pie kājām. Protams, nakts gaitā savos sapņos gan es, gan viņš kustamies. Un, tā kā izmēros es esmu nedaudz lielāka, tad visvairāk sanāk ciest viņam. Taču Džordžs nav muļķis- šis no rīta atmaksā, nokārtojot lielās darīšanas pulksten pusseptiņos/astoņos - īpaši tajos rītos, kad man ir iespēja pagulēt līdz 10-00. Tie, kam ir minka mājās mani sapratīs, kāpēc pēkšņi uznāk vēlme pēc brūnā lāča viesošanās kaķa kastīti uzreiz iztīrīt, lai cik samiegotas būtu actiņas..
Tas tā īsumā, kā mums visiem iet.
Mūzika: minka nāk, minka nāk, minka vienmēr laikā nāk
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |