|
Jūnijs 14., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 16:02 - par vakardienu
... viss sākās ar suši ēšanu Alfā, kamēr gaidīju biedrenes, nedaudz pavazājos pa to mārketu lielo un pie reizes nosūtīju paciņu uz Itāliju savam draudziņam dzimšanas dienā- ceru, ka būs sajūsmā ;)
Pēc suši ēšanas likās, ka piektdienai pienākas kas dižāks, bet negribējās arī nekādu lielo dzeršanu taisīt (cik var! :D)- tad nu ieskrējām Rimčikā pēc DLightiņa un čipsu plāksnītēm, un aidā- stūrējām mašīnīti uz krastmalu. Un te sākas vakara pikantākais un smieklīgākais stāsts. Braucot pa 11.Nov.krastmalu, blakus piebrauca BMW X5 krēmkrāsas džips, iekšā- divi kundziņi ap 27, uzvalkos un skaistos smaidos. Nu, neko- pasmaidu pretī un braucam tālāk. Pēc mirkļa atkal nejauši abas mašīnas mūsējās blakus, un atkal šie smaida- šoreiz jau abi. Smaidu pretī, bet manas biedrenes, kā vēlāk izrādījās, nebija šos nemaz manījušas.. Noparkojam mašīnu, ejam uz Daugav's malu ar savām Rimi kulītēm pavērot saulrietu caur Vanšu tilta balstiem (vakar- neizsakāmi skaists, patiešām!). Paveroties atpakaļ, redzu, ka džipiņš piestājis pie mūsu noparkotās mašīnītes, droši vien meklēja vietu sev nostāties- nu, neko.
Pasēdējušas, paēdušas, pastaigājušas un mazliet panašķojušās ar to atšķaidīto aliņu, devāmies atpakaļ uz mašīnu. Un ko es redzu? Dažus metrus tālāk stāv tieši tāds pats BMW X5 krēmkrāsas džips. Tukšs, protams- ļautiņi izgājuši Vecrīgas ielās. Tad nu ņēmos stāstīt šo smaidīšanas stāstu savām biedrenēm, šīs man: "Ko Tu ātrāk neteici?", noraustu plecus, tā sanāca, a ko vairs? Sēdējām, domājām, ko darīties... un tad ģeniālā 9.klases skolniecīšu līmeņa ideja- davai, uzrakstīsim zīmīti ar telefona numuru un noliksim mašīnai aiz stikla! Sacīts, darīts- paņemam reklāmas materiālu no savas mašīnītes bagāžnieka, uzrakstam: "Mums gan ir drosme! tel: ...." un aidā- pielipinam ar skoču pie vadītāja roktura. A ko- ja tie būs īstie, sapratīs pēc reklāmas lapas, kas to atstājis, ja būs kāda debila uztjūnēta blondīne, kurai čoms ārzemnieks uzsaucis bembi, - arī stresa nekāda- izmetīs ārā, pat nepaskatoties! Principā ar neko neriskējam, jo arī telefona numurs ir otrs mans telefons, kurš nekur nefigurē un kuru lietoju principā vien internetam. Ar to stāsts nebeidzas. Smieklīgā kņudoņa pakrūtē, un sēžam, gaidām, kad mūsu biezie kavalieri nāks beidzot ārā no Vecrīgas. Nenāk. Bet sāk nākt kas cits- parādās vēlme tikt uz WC... Ko darīt? Braucam uz Statoilu, ja jau šie neparādījās šīs stundas laikā, neparādīsies arī tajās 10 minutēs, kamēr brauksim iztukšoties! Sapirkāmies Dynamit (gatavas vaktēšanai kaut vai visas nakts garumā :D), pa-WC-ojāmies, un braucām atpakaļ. Un- uzminiet nu! Mūsu bumerīša vairs nav, lapiņa pielīmēta pie citas mašīnas, arī bumera, bet parastā - urliņu tipa bumera, zināt, ja! Kamēr parkojamies blakus, lai novērstu skādi un pabēdātos par šitādu neveiksmi- palaist garām mūža laimi, uzminiet, kas tuvojas mazajam aplīmētajam bumerītim... īpašnieki!! :D Un smieklīgākais, īsti mazi mīļi urliņas- vispirms 2 džeki, tad vēl 2 pievienojās.. protams, aizbraukt prom nepaspējām, un nācās apskaidrot šo nelielo pārpratumu- šie bija ļoti pozitīvi urliņas, runātāju sauca Andrejs, un ja būtu ļāvušās, būtu ieguvušas jaunus draugus.. :D :D neļāvāmies, un šie ar visu telefona numuru aizbrauca :D
Nu, ir arī vēl citi plāni un stāsti vakardienai piederoši, bet šis tāds- spilgtākais :D :D :D varētu nosaukt: "kā pelnrušķītes bumerā laimi meklēja" :D :D
P.S. Ja nu gadījumā (:D :D :D) šo lasa BMW X5 krēmkrāsas džipa īpašnieki (vai vadītāji), PAŠI VAINĪGI! :D :D
|
Reply
|
|
|