|
Maijs 1., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 20:59 - par nerakstīšanu
Jā, iespējams, ka tā arī ir- esmu diezgan ilgi klusējusi.
Šis ir bijis tāds kā pārdomu laiks, sevis programmēšana, kuras rezultātā mācos [vismaz cenšos] kontrolēt sevi- savas emocijas, domas, niknumu, dusmas, un citas negatīvās lietas. Un ziniet, izdodas! Ļoti čekoju sev līdzi- kad esmu dusmīga, kad neapmierināta, tad saku 'stop!' apsēžos un domāju, kāpēc tāda esmu, kas tam ir par iemeslu. Un secinu, ka ar šādu sevis kontrolēšanu, ir vieglāk dzīvot- vieglāk uztvert dažādas neveiksmes, problēmas, realitāti.
Mna vakar jautāja, kas manā dzīvē man ir problēma, ar ko es cīnos. Ziniet, ko teicu? Man nav problēmu! Jo ja Tu kaut ko uztver kā problēmu, tad arī risinājums šķitīs grūts un problemātisks. Savukārt, ja lietas uztver vienkārši kā faktus un notikumus, kas jāizdzīvo, jāpieredz tad ir vienkāršāk arī rast tām atbildi!
Protams, ne vienmēr viss izdodas tik gludi kā te uz papīra (=monitorā), bet principā- izdodas! Esmu pozitīva, priecājos, smejos, dzīvoju no sirds :) un vēl kas- analizējot sevi, baigi viegli pēc tam ir arī noteikt, kas tieši ir tas, kas bojā garastāvokli- rīcības, cilvēku attieksmes, konkrēti notikumi. Kad tas ir noteikts, tad ir vieglāk pieņemt, akceptēt šos notikumus.
Ak jā, un vēl. Kā jau reiz rakstīju (un rakstīšu/teikšu vēl)- kamē cilvēks nav sakārtojis sevi, nav dialogā ar sevi aprunājies un nokārtojis attiecības, tikmēr nav jēgas mēģināt saprast citus. Jo viss rodas un pastāv vienīgi Tavā galvā.
|
Reply
|
|
|