|
Oktobris 6., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 23:48
apglabājām Ingusiņu.
uz turieni braucot, mašīnā domāju un atcerējos, kā reiz mēs laukos ar makšķerauklām ķērām varžu kurkuļus, noliekušies uz dīķa laipas. atcerējos, kā, sienu kraujot un grābjot, abi izdomājām šifrēto pantiņu- LDLLL (Lūdzu, Dievs, Lai Līst Lietus), lai nebūtu jāstrādā.. heh. šovasar bēniņos biju atradusi arī savu vecum veco skolas somu, kur saburzītas stāvēja mūsu abu vēstules. nu, ne jau parastās, pa pastu sūtāmās, ne- bijām saskatījušies filmas un slēpām vēstules noteiktā vietā. viņš uzraksta man, es viņam. un pasta kaste kokā. vai vēl kaut kur, neatceros.
kad aizbraucām, pirmo pa mašīnas logu redzēju Lauri. izplūdu asarās. tās tikai pastiprinājās, kad izkāpu no mašīnas un satiku savu mammu. apķēros ap kaklu, cieši piespiedu klāt un raudāju. raudāju, raudāju, raudāju.
bračka pirms tam bija izdzēris nervu zāles, lai turētos kā vīrs, arī man piedāvāja. atteicos. gribēju, lai man izsāp. gribēju raudāt. likās necienīgi sarīties tabletes, lai slēptu asaras. no kā man kaunēties? lai Ingusiņš redz, kā mēs pārdzīvojam..
aizbraukuši uzreiz gājām pie Ingusiņa. sporta zāle tik liela, un vienā malā tur viņš gulēja. skanēja viņa mīļākās dziesmas, Lauris pirms tam bija uztaisījis izlasi, bet viņš.. viņš tur gulēja. mazliet zilganu deguntiņu, bet mierīgs, tik mierīgs. šķita, ka viņš tikai aizmidzis. no kādas skaļākas nots piecelsies sēdus un izberzēs acis. nekā. viņš tur gulēja un nemodās.
pēc tam gājām uz dzīvokli- brokastīs. kāda ēšana, man ne tuvu negribējās. katram satiktajam pavērsu savu sarkano acu skatienu, pat sasveicināties nespēju. Ingusiņa mamma turējās. es, ieraugot viņu, atkal izplūdu asarās. apņēmu viņu tik cieši, nelaidu vaļā kādu brīdi. viņa klusu noteica- būs labi. acīs pavīdēja asara. nu negribēju es ēst, bet viņa aicināja pie galda. pieklājības pēc izdzēru tēju.
turpat, blakus galdam uz mazā galdiņa stāvēja iedegta svecīte un Ingusiņa bilde. pie jūras. ne-e, nesmaidīja. viņš vispār vienmēr slēpās no kameras- ikreiz, kad es bildēju, griezās prom vai, ja bija iespēja, skrēja prom.
labi, ka izvadītāja nerunāja daudz. slikti, ka viņa nepazina Ingusiņu. tad runa būtu saturīgāka, jūtīgāka. bet varbūt arī labi, ka nepazina. citādāk nemaz nespētu norunāt un liktu pārējiem raudāt nonstopā.
vissmagāk bija ikreiz, kad izvadītāja aicināja atvadīties no Ingusiņa viņa mammu un brāli. Lauris arī turējās braši. raudāja, protams, bet turējās.
es visvairāk raudāju, kad viņi abi kapos gāja atvadīties pēdējo reizi. Lauris nolika seju uz mammas pleca, mamma glastīja Ingusiņa galvu un abi raudāja. stāvēju turpat blakus ar fotokameru vienā rokā, ar kabataslakatiņu - otrā, un neredzēju, ko bildēju. asaras plūda kā tāds orkāns, deguns tecēja, nespēju slaucīt. miglojās skatiens, jutu, ka sākšu elsot. tik sāpīgi redzēt māti, apraudot savu bērnu. SAVU BĒRNU. kuru reiz gaidīji, nesāji, auklēji, mīļoji. par kuru vienmēr domāji, uztraucies, rūpējies. tik sāpīgi redzēt māti apglabājam daļu sevis. tik sāpīgi...
pie galda palikām gandrīz pēdējie. palīdzējām vēl novākt visu, sēdējām, dzērām un ar skumju pilniem smiekliem atcerējāmies Ingusiņu. kā viņam patika tīrība. heh, pat toreiz, kad kādu laiku viņš pie mums Rīgā dzīvojās, mūsu dzīvoklis tika izberzts pa tīro. nebija vairs taciņas, pa kuru uz istabu iet, tā smējāmies. un nevarējām atrast TV pulti, viss tik kārtīgs bija, ka neko atrast nevarēja. heh. Ingusiņa mamma teica, ka viņa joprojām nevarot dažas mantas atrast, tik rūpīgi sakārtotas esot, hehe.
es vēl nespēju aptvert to, ka nekad viņu nesatikšu. šķiet, ka viņš kaut kur tikai aizbraucis. ka joprojām dzīvo savos laukos, un satiksimies nākamajā jubilejā.
es neticu, ka viņa vairs nav.
neticu, neticu, neticu.
|
Reply
|
|
|