|
18. Mar 2006|00:45 |
Nespēju mirdzēt kā pilnmēness,
Nolaidies uz apledojuša ezera,
Devies spēlēt paslēpes
Ar straujo kaisli,
Kas apsteidza manus soļus.
Nespēju būt maigs glāsts,
Kurš sniedz vēlmi atplest acu plakstus
Un pārliecināties, vai tas nav zieds,
Mirklī ievilkt elpu un sajust
It kā šo neesošo varavīksnes smaržu.
Es neesmu...
ES nespēju būt, bet just es jūtu.
Just sapni kā glāstu,
Apskaužu kaisli, ar ko tagad
Ēnu galotnēs spēlējas spožais sirpis.
Visīstākā nožēla,
Ka man bija līdzi tajā brīdī sirds...
Bet tagad laime !
Tā pieder esamībai! Mana sirds !
Nošalkst ūdens lāses kritiena melodija,
Tikpat nedzirdami - asara lietū...
Pil !
Tā mana asara, jo es tomēr jūtu, ja neesmu..
Ar laiku skauta dūju mugurām
Mirdzēšu... Un kaisle mani neapsteigs,
Un glāsts piederēs manām samtainām lūpām.
Pēc laika.. man būs tava siltā sirds ! |
|