| |
[18. Mar 2006|00:45] |
Nespēju mirdzēt kā pilnmēness,
Nolaidies uz apledojuša ezera,
Devies spēlēt paslēpes
Ar straujo kaisli,
Kas apsteidza manus soļus.
Nespēju būt maigs glāsts,
Kurš sniedz vēlmi atplest acu plakstus
Un pārliecināties, vai tas nav zieds,
Mirklī ievilkt elpu un sajust
It kā šo neesošo varavīksnes smaržu.
Es neesmu...
ES nespēju būt, bet just es jūtu.
Just sapni kā glāstu,
Apskaužu kaisli, ar ko tagad
Ēnu galotnēs spēlējas spožais sirpis.
Visīstākā nožēla,
Ka man bija līdzi tajā brīdī sirds...
Bet tagad laime !
Tā pieder esamībai! Mana sirds !
Nošalkst ūdens lāses kritiena melodija,
Tikpat nedzirdami - asara lietū...
Pil !
Tā mana asara, jo es tomēr jūtu, ja neesmu..
Ar laiku skauta dūju mugurām
Mirdzēšu... Un kaisle mani neapsteigs,
Un glāsts piederēs manām samtainām lūpām.
Pēc laika.. man būs tava siltā sirds ! |
|
|
| °°Šī populārā slimība°° |
[4. Jan 2006|01:01] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  crazy | ] |
Ko gan mēs te rakstām? Es jau nezinu.. Viss , ko uzrakstu ir tikpat nesaprotams kā mana dzīve, kas ik pēc mirkļa man mugurā iedzen dunci.. tas pats rotāts ar asiem dzelkšņiem, kas dzimuši saucamā drauga rokās… Vai nav jauki?
Tik skaists laiks.. Šis mīksto pūku laiks.. Varētu arī apsegt mani ar tām baltām, vieglajām vēsmām! Man jau apnicis katru reizi, redzot cilvēces baru, lai tie nepielipinātu savus stereotipus, ķert enģeļus, noraut tiem spārnus un mukt… Bet tā jau lidot ir neticami rožaini!! Vismaz mani vaigi kļūst jūtami dzīvīgāki! Vismaz kaut kas... Lidojot ... Es tikai tad pamanu cita neizpratni un smējienus, citu apbrīnu un labsirdīgos smaidus. Tikai tās pašas cilvēces dēļ es nesajūtu vientulību un pacilātības mirkli ik pēc dažām noraudāt asarām! Bet kāpēc jūs spiežat man galēt eņģeļus? Viņi ir manas cerības! Bet jūs.. Sniegs neapsedz mani tā kā jūs tiekat lutināti? Vai tam kāda nozīme? Ļaut taču man vienreiz dzīvot!! Labi, es runāšu mazliet klusāk.. ja nu izdzirdēs Dieviņš? Nē, ne jau lielais debesu dieviņš! Bet mans dievs – mazs rūķītis, tās ir manas dusmas.. Kurām par nelaimi esmu pakļauta. Ko darīt? Vai nav jauki?
Varbūt aizskriet līdz sniegam? Tam doties pretī? Nākamreiz tā arī darīšu, kad atkal būs mirusi kāda cerība, kad kāds eņģelis palicis bez dūnu spārniem, kad atkal kāds mani sāpinājis.. Apklustu ar šo
Draugi jau nav visa cilvēce! Pirmā rindkopa ir vispārinājums, saīsinot šo tekstu! Ne jau tik vien , bet ar katru dienu vairāk... Gribas sāpināt tā saucamos draugus!! Uzmanieties.. esmu slima laikam ar šo populāro slimību.. Kā jūties? Dzeloņus mugurā nejūti? Asas sāpes sirdī? Vai nav jauki?
Piedod.. Es vairs tā nedarīšu... tikai beidz mani steidzināt, lai es spētu apēst tevis pēdējo vārdu! |
|
|