|
Mar. 26th, 2019|06:08 pm |
spriežot pēc tā, kā man te prasās parunāties un norunāt visu no sevis nost, laikam īsti labi tomēr nava. vai arī ir?! varbūt tas ir tieši tas, ko man vajag, lai sakārtotu putnu būri un nervus?
vakar noķēru tomēr kreņķi par pašas attieksmi pret dzīvi. par to stresu, kura man neesot. es nesaprotu kā ir labāk - ja es saku, ka ir stress vai tomēr, ka nav?! un vienkārši, ka ir situācijas, kuras man ir jāatrisina. tā vai citādi, bet jāizdara. bez varianta - es negribu/ nemāku/ nesanāk - dariet kāds cits.
nav cita. esmu es.
nē, es negribētu būt tāda lupatīga čīkstētāja, ka pasaules gals jau tuvu jo tuvu. un nespēt neko tajā iesākt. |
|