| |
[Oct. 6th, 2020|05:45 pm] |
nu te nu mēs esam. Jaunākā meita ir slimnīcā, psihiatrijas nodaļa. Nu vispār jau izklausās briesmīgāk nekā ir būtībā, bet ... tas nemaina būtību faktam, ka bērns savos 13-14 gados vnk nav gribējis dzīvot.
Ir bijuši iekšēji satricinājumi dvēselē, šķiet, ka tai skaitā arī nelaimīga iemīlēšanās, pie kam - meitenē. Draudzība, kas beidzās vienkārši tāpat vien, vienā brīdī, dienā, stundā. un viss....
tad vēl tā pavasara pandēmija ar skolu, māti, kurai bija bail padirst visu un vēl mazliet., tagad atkal skola un te nu mēs esam. Kā teica bērnu psihiatre Gaiļezerā (bērnu) viņa ir tāda... kā savītusi. Neko negrib, ne mācīties, ne darīt, nekas neinteresē. Nu labi, viņai nav tā mana stadija 5 gadu garumā, kad vnk sēdēju un skatījos sienā, bet tomēr fakts kā tāds.
otrai meitai ir nervu tiks, tiek šobrīd ārstēts. īsi sakot tituls "Gada māte" ir godīgi nopelnīts.
Kā man teica no malas, tad nevis es par maz daru, bet gan daudz par daudz, jo esmu vienīgais vecāks un pārcenšos. Bļin. Man kaut kur tā pareizā bērnu audzināšanas instrukcija izkrita, kad dzemdēju savas meitas.
ak jā, vēl kāda, mazliet labāka lieta - darba maiņa būtībā bija ielekšana pēdējā vagonā vilcienam, kas varēja aiziet totāli garām. es knapi paspēju, jo tieši pateicoties tam, ka biju mājās, man beidzot bija laiks ieraudzīt, pamanīt kas notiek ar manām meitām. /un labi vien ir.
Nu vēl jau protams visādas interesantas domas pašai par sevi, par dzīvi un tā. Sen neesmu tik ļoti daudz raudājusi. un apsolījusi sev, ka viss būs labi . |
|
|