| |
[Aug. 13th, 2020|10:08 pm] |
viss ir baigi labi, īpaši situācijā, kad darba intervijā tev palūdz uzvilkt masku. pat iedod tādu. bļin, pēc 30 sekundēm es atvainojos un teicu, ka tajā parunāt vnk nevaru.
nu nopietni, es varu valkāt, ja man NAV jārunā, bet ja ir, tad tomēr vēlos lai vārdi no manis ir dzirdami normāli un man nav tā nenormālā diskomforta sajūta runājot.
Labi, ka meitene piekrita :) Parunājām.
vispār darba intervijās ļoti labi var saprast, kas īsti pašam par sevi ir sakāms, kā tas skan un ko tu pats īsti gribi. |
|
|
| |
[Aug. 13th, 2020|10:11 pm] |
un tad bērnu psihologs iedod tev anketu, kuru vajag aizpildīt. protams par tavu bērnu. rezultātā sāc šaubīties vai vispār šo personu pazīsti. pēc tam ir skaidrs, ka esi reti sūdīga māte , kura iespējams (nu ļoti iespējams) vispār nepazīst savu bērnu.
pēc tam tu izelpo, izdari kas prasīts un pajautā pati sev -nu un ko citādāk tu varēji izdarīt? ak neko, tātad elpo rāmi un dzīvojam laimīgi tālāk.
pārstājam uzdot jautājumu vai es esmu laba māte.
jā, es esmu. |
|
|
| |
[Aug. 13th, 2020|10:14 pm] |
tikai tagad lēnām sāku atjēgties no darba. beidzot ciemos atbrauc tie cilvēki, kas gadiem nav redzēti, atkal ir atkalredzēšanās prieks, sarunas pie pankūkām un tējas un vispār ... prieks.
ak jā, vēl ir LAIKS !!! tas IR !!! MAN !!! Man ir laiks .
Reizēm arī tām lietām, kuras varbūt pat nevajag. Bet varbūt vajag. Vienu vakaru izskatīju fb I. bildes. Izraudājos. Atcerējos. Tā nekad vairs nebūs, jo viņas nav.
Bet bija laba sajūta apskatīties un atcerēties. un vēl tā ir ļoti jocīga sajūta, ka fb ir cilvēka profils, izdzēst laikam nevar, bet cilvēka ta vairs nav. |
|
|