| |
[Apr. 20th, 2020|10:39 am] |
es pat nezinu vai gribu to pierakstīt, varbūt labāk, lai tas aiziet kā atnācis.
vakar tas notika. vakar viņa skrēja uz ezeru slīcināties, jo redz neviens viņu nemīl, esot slima un veca ragana, viss ir slikti, slikti un slikti.
meitai ar vakar psihie nāca, pusaudžu vecums, kopā rezultāts bija tāds, ka man vēl šodien gribās piedzerties. bet tas neko neatrisinās. tāpēc nedzēru. tāpat nedzertu.
bet jā, cilvēks savā milzu egoismā un sāpēs par savu dzīvi pat neiedomājās, kā viņas mazmeitas to uztvers, redzēs un vēlāk pārdzīvos. Tas viņai neinteresēja. bija tikai viņa. un viss.
mierināju kā mazu bērnu, stāstīju ka mīlam un viņa ir vienīgā , vislabākā .... bet būtībā gribēju sist. un jā, es zināju kas būs, jo reiz... sen senos laikos šāds skrējiens uz ezeru jau bija, tikai toreiz tā bija viņas māte.
es nezinu, tā bezpalīdzības sajūta, ka tu neesi cilvēks, ka tu joprojām neko nenozīmē, jo kāda ego ir pāri visam. un pārējiem ir jāpielāgojas, aiziet nevar un nedrīkst.
šodien viss ir mierīgi, pārāk mierīgi. ir sajūta, ka viņa dabūja savu devu un viss.... dzīvojam tālāk. ko tas nodara mums?! da kuru tas interesē, galvenais ir pierādīt un parādīt, ka ir viņai. mēs neesam cilvēki. mēs neko nejūtam. mēs neesam. |
|
|