| |
[Mar. 22nd, 2019|05:19 pm] |
nu... kā vienmēr vai nu viss vai nekas. šobrīd ir viss. vismaz drīz būs. un es ceru, ka tikšu galā.
par pārējo ... sūds ar pārējo. |
|
|
| |
[Mar. 22nd, 2019|05:27 pm] |
Prāga. es pat negribu domāt kā viņiem rīt ies Prāgā, visa tā braukšana, būšana tur ar visu saistīto... man vajadzētu aizvērt tās durvis. pavisam.
bet es nevaru. jo pēc būtības jau nekas tāds nav noticis. |
|
|
| |
[Mar. 22nd, 2019|06:40 pm] |
visdrīzāk šodien planētu stāvoklis ir tieši tāds, ka man gribās runāt visādas muļķības, nesaistītas citu ar citām. kaut kā tā pa vidu visam, lai vienkārši runātu.
mani žņaudz nost tas negatīvisms kas nāk no blakus istabas un blakus dzīves. jo tas ir ārkārtīgi patiess un ļoti reāls, nekas izdomāts un pārspīlēts, tomēr tik ārkārtīgi klātesošs, ka man trūkst gaisa, jūtu, ka man sāk palikt grūti elpot tajā, kas ir visapkārt tik slikts. nu visur kur vien paskaties.
un es nespēju to mainīt, jo tā ir viņu pasaules uztvere, lai gan viņi ļoti cenšās būt sakarīgi, labi un pat pozitīvi. it kā jau nekas, pat īsti nevari pārmest, ka visu laiku maļ vienu un to pašu, jo es tak daru tāpat, bet vienalga traucē, tracina un kaitina, jo es nespēju uztvert kaut kādas pozitīvas stīgas tajā visā. bet man tās ir vajadzīgas. es nevaru tā dzīvot, tikai negācijās. darbā tāpēc dauzos, smejos un uzlādējot citus, uzlādējos pati. bet mājās mēģinu aizbēgt virtuālā pasaulē, filmās, grāmatās. nu visur, kur nav šīs skaudrās realitātes. Es mīlu viņus, bet ... |
|
|