| attālināti |
Feb. 11th, 2020|02:39 am |
ar kolēģi runājām par attiecībām un vīriešiem, par dzīvi un tā vispārīgi. un viņa pateica ļoti trāpīgi par to vēlmi pēc tā visa - attālināti kaut kā tas viss ir. tieši sajūtās, ka.... attālināti. Protams, ja nāktu nu pa ielu pretī tas īstais un vienīgais, gan jau , ka neteiktu - ej garām, bet tā, lai pati tagad skrietu pat tām "darba intervijām" un mēģinātu pierādīt, ka ir iekārojama, vēlama un laba, tā vairs ne. Un viņa ir tieši 10 gadus jaunāka par mani.
un es domāju, nu labi, man jau "tas" viss ir bijis, ir laulība gandrīz 15 gadus, gan 2 bērni, gan ļoti agri (priekš manis) uzsāktas attiecības. ir sajūta, ka zeķu mazgāšanas programmu esmu tomēr izpildījusi. Tā definējot ko tad īsti gribās, nonācām pie secinājuma, ka gribās svētkus dzīvē, tieši to foršo sajūtu, kas liek lidot un ilgoties, priecāties un spēt iemīlēties. Tā svētku sajūta attiecībās. Nu neliktu mēs nevienam nekādus plauktiņus skrūvēt nez kur, ne zāli pļaut vai tamlīdzīgi izpildīties. Es pat neliktu bērnus ražot un māju ar balto žogu apkārt celt... man neko no tā visa nevajag, man tas jau ir. Es visu to varu arī pati izdarīt. pie kam ar piebildi, ka man pat patīk to darīt.
Tas , kas man nav un pietrūkst ir šī svētku sajūta kopā ar otru cilvēku, kopā būšanas svētki. un jā, vēl tāda piebilde, būtu jāvēlas mani, ne tikai vienkārši (vai pat forši) nokniebties (būtībā ar jebko).
Attālināti redzies tās sajūtas esot. |
|