| māte |
Dec. 19th, 2019|08:45 pm |
stāsts ir tāds : pēkšņi vienā jaukā dienā man iekš fb uzraksta sveša sieviete un pajautā vai manas mātes vārds ir Maija. Atbildu, ka ... nu jā, tikai šo info nezin nemaz arī tik daudz ļaužu patiesībā.
Tad nu izrādās, ka cilvēks, kuru es tā pilnīgi nopietni gadus 25 esmu uzskatījusi par mirušu (pilnā nopietnībā) izrādās ir dzīvs un .... pat atcerās, ka kādreiz kaut kur ir dzemdējusi meitu. Pat vārdu, uzvārdu atceras. Stāstījusi patversmes darbiniecei un šī protams internetā iekšā un te nu es esmu.
Pat sakontaktēja ar mani (darbiniece) un stāsta, ka jā - šamā ir dzīvāka par dzīvu, bet nu jā, dzīvojot gan uz ielas, jo tomēr tak.... dzīvesveids ir darījis savu, bet tā esot sakarīga kundzīte utt. Nu es neko, pēc pirmā šoka saprotu, ka nē, pati neskriešu, nemeklēšu un tā, teicu, lai nodod sveicienus un tā. Viss. Laiks iet, es norimstu, dzīvojam tālāk.
Aizvakar naktī saņemu fb bildi no sveša džeka, kurš to ir parakstījis ar : sveiciens no mātes !
Es gandrīz no gultas izkritu.
Esot naktī gājis pa rajonu, uzgājis viņu, parunājies, esot tīri lāga tantuks. un atkal jau - nosaucis par radinieci mani !!!! Mani !!!
Nakšņojot kundzīte uz ielas, jo patversmē nu kas nu tur ....
Jā, es saprotu, ka kosmosam šķiet uzjautrinoši ko šādu darīt, bet man šitais tomēr sajāj smadzenes.
Viņa ir mirusi. Man viņa ir mirusi, ne tāpēc, ka ienīstu vai tā, bet tā reāli es viņu neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi pēdējos 35 gadus, nu ko citu man padomāt? |
|