|
Jun. 27th, 2019|09:37 pm |
pirms kāda laika man jau bija šī sajūta, ka tuvojas brīdis, kad tas viss būs beidzies, nu pat ne tā , drīzāk - brīdis, kad vairs nebūs tās, īpašās sajūtas, vajadzības, vēlmes pēc konkrēta cilvēka. Es to jutu un toreiz iekšēji pretojos tam, lai gan zināju - tas tā notiks. Viss gāja uz to.
Principā klāt nu ir.
Mierīgi, rāmi un tā kā gandrīz vienaldzīgi. bet tikai gandrīz. Jo vietā jau nekā cita, tāda, līdzīga nav. tāpēc arī ir mazliet vēlme - a ja nu... bet tas jau ir tik attālināti...
un iekšēji žēl, ka tik ļoti skaists, lidojošs dzīves posms nu ir garām. un ka es nezinu vai vēl kādreiz dzīvē tā būs ar kādu.
bet tajā pašā laikā ir sajūta, ka - lai iet, lai paiet un beidzās. jo tur vairs nav ko glābt. nekad nav bijis. nāk skaudras atziņas par situācijas patiesumu gan toreiz, gan tagad.
Es nezinu kā ir labāk. Bet - jā, tas bija ļoti ļoti skaisti un tas bija tā vērts, jo tās mācības kuras guvu, varētu arī tālākā dzīvē noderēt un palīdzēt. Lai gan jācer, ka nevajadzēs. |
|