cerams,ka būs ok

ir lietas,ko nevar mainīt... tie ir cilvēku raxturi. visas tās īpašības un pārējais sviesc. Beztolkā par to runāt - respektīvi, tas nekad nemainīsies un var jau visādi izgrozīties un paciest otru, bet ja viņš mainās uz slikto pusi,t.i, iemanto dažnedažādas negatīvas rakstura iezīmes vienreiz piebesī un tad sākas interesantas lietas... pasliktinās attiecības - tas būtu skumji, ja nebūtu tik interesanti... Ar to visu gribu teikt - cik labi, ka kāds mainās un man pofig!

Tu nodrošini savu dzīvi ar to, ko tu saņem, taču tu dzīvo ar to, ko tu dod.

Ārsti, ārsti, ārsti... Jādabū bij medicīniskā izziņa priekš augstskolas. Domāju - tur jau tak nekas grūts. Jā, jā... Naivā! Puse ārstu atvaļinājumā, tad vēl pie ķirurga nežēlīgais pieraxsc! Johaidī... Pus Rīgu jau izskraidīju, lai tik dabūtu vienu parakstiņu. Un tad vēl par to jāmaksā... Drausmas... Labi vismaz, ka lietus nelīst!

bet man patīk!

jauns iepakojums! kādēļ gan ne?

Apskatīju bildītes no izlaiduma... Tā tīri neko. Smuka dieniņa šitā bija. Pat lietus iederējās vispārējā kopskatā! :)

negribas neko rakstīt... ja nu vienīgi ir ok.

patiesībā shitas viss, ko raxtu ir sviesc... tāpēc droš vien ir tādc nosaukums svieta ciba... vispār, mana dienasgrāmata, ko gribu to rakstu... egoiste, lūk tā.

kas ir draugi? cilvēki, kas tevi atbalsta, kad ir grūti... dod, neko neprasot pretī... un viss tas pārējais . tādus patiesus draugus nemaz nevar atrast. jo cilvēks savā būtībā ir egoists un plēsējs - visēdājs(ēdam visu kas kustas un arī nekustas, vārdusakot, mēs esam mežoņi). tas, ka mēs spējam ilgstoši komunicēt ar mums līdzīgajiem un it kā sakarīgi domāt(vai kaut kā tā...), it kā mūs atšķir no dzīvniekiem un tomēr mēs visu laiku prasam, lai dod un mums prasa, lai mēs dodam, un ņemam vienalga vai dod vai nedod. tāda nebeidzama ķēde. un mums apkārt viss iznīkst un paliksim mēs tāpat, līdz pazudīsim ar sauli jūrā...