Man tagad liekas, ka es neko nemāku.
Vijoli es nemāku spēlēt. Neatceros nevienu gabalu no galvas, vispār fui - agrāk tik daudz laika pavadīts, lai iemācītos kaut ko jēdzīgu uz viņas nospēlēt, tad tagad no tā visa nav nekādas jēgas. Improvizēt arī es nemāku.
Taisīt ēst es arī nemāku. Vismaz ne tā kā vajadzētu, like - izdomāt k-ko unikālu.
Šķiet, ka es esmu viss, kas kādreiz tik ļoti negribēju būt - es māku tikai atdarināt, nav nekā oriģināla.

Tā ir īsta ziemassvētku, atvaļinājuma, jaunā gada depresija.