Ir svarīgi apzināties savu mērķi un darīt visu iespējamo, lai to sasniegtu. Ja tev liekas, ka nedari pietiekami, tad pacenties. Lūk, šķiet dažreiz var arī aizmirst, ka jādara daudz un vēl vairāk, jo bieži vien pats esi tas, kas nosaka, cik intensīvi virzies uz galarezultātu un kāds būs šī galarezultāta iznākums - vai ir paveikts vēlamais vai tomēr ir pārņēmis slinkums,nevēlme(iespējams kādc cits faktors) un iznākums ne pavisam apmierina. un iespējams, ka, lai sasniegtu mērķi tomēr bija nepieciešama pārāk liela piepūle, cenšanās utt. un kaut kur ceļa vidū pazuda interese un apņemšanās to visu īstenot pēc pilnas programmas, ar īstu atdevi. bet tomēr vai ir iespējams atgūt interesi un tomēr aizdzīt vienaldzību. pret ko? labāk zināms pašam... bet varbūt dziļi parokoties sākotnējos iemeslos un vēlmēs,kas pamudināja veikt šo bezgalīgo,iespējams brīžiem liekas pat bezcerīgo, lidojumu(kā zināms, lidojot pastāv risks nokrist, pat ja esi putns un dari to visu mūžu) atrodama atbilde un pamudinājums doties tālāk un pakļauties riskam... vai nē? vai bija vērtc? pat ja uzrodas grūtības un atskatās atpakaļ, varbūt bija vērtc? ko ieguvi? ko ieguvu? es? pamēģini atbildēt... grūti? neiespējami? tā tikai šķiet un šķietamība ir kā liels plīvurs, kuru pašķirot atveras pilnīgi jauna pasaule, kurā viss ir kā uz delnas - arī atbilde. varu pateikt priekšā - bija vērts. kāpēc? es atradu to, kas man patika un iepazinu to, kas var apnikt, to pret ko rodas vienaldzība un meklēšu veidus, kā to pārvarēt. atkal - kādēļ? lai rīt uzaustu saule un manam lielajam mērķim, būtu mazliet tuvāk, ne tikai fiziski, taustāmi, bet šoreiz varbūt garīgi. nu tā - pašam sev. jo pats svarīgākais - lai veiktu ceļojumu ir nepieciešama sagatavošanās, tikai pēc tam var doties iepazīt pasauli. vai ne? gan jau kādreiz izdosies, ja ne šodien, varbūt rīt. ja ne rīt, gan jau kādreiz. kādreiz...