Carpe · Diem

Atskatoties uz savas dzīves draudzību beigām, problēma bijusi tikai vienā faktā:
Es negribu runāt.
Es vēlos rīcību. Risinājumus.
Nevis "Ceru, tev iet labi", "Kaut kas nav kārtībā", "Tas, ko tu vēlies ir nereāli" u.c. izteicienus.
Nupat gribētos arī ar Astrīdu nogriezt kontaktu, bet zinu, ka izslēgt no savas jau tā samērā vientuļās dzīves gudru, pieredzējušu cilvēku būtu neprāts.
Taču runāt vairs jau gadiem negribas.
Kā Sheraseven teica - if you do not pay any bills at this house, you have nothing to say.
Kā Maestro teica- vari man iezdot 1 miljonu? Nevari? Tad kāda jēga?

Pagājušajā nedēļā bija tas gods satikt sponsorus. Trīs brāļi. Holandieši. Atceļojuši no mītnes Singapūras uz Vāciju, lai piedalītos atceres dievkalpojumā Ķelnē saviem mirušajiem vecākiem. Pirms tam nakti negulēju. Nezināju, ko sagaidīt, izturēties šādu cilvēku klātbūtnē. Mans Štrausa "Morgen". Korāļi pie Maestro varenajām ērģelēm. Viņi dziedāja! Kas par izglītību. Kādi džentlmeņi. Kāda gaume, pieklājība. Reaģēja uz katru manu kustību. Vecā skola. Ģimenes vērtības. Gaume. Pieklājība. Pieticība! Divas stundas pusdienojām restorānā, runājot par vēsturi, izglītību, politiku, mūziku. Jutos piederīga.

Tas EKSISTĒ, ko es gaidu.
Viņi gan nedrīkst škirties:)

Bet tas eksistē. 0,5% šīs pasaules populācijas.
Kaut puse no šo cilvēku kvalitātes būtu vinnests loterijā.
PALDIES, par VISU.