Carpe · Diem


March 9th, 2021

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Nupat, pēc teju četru mēnešu +/- veiksmīgas tekstošanas, jau sāk palikt par grūtu. Pie katras ziņas psihoju, ko darīt, jo aizmirsu uzlikt pofig. Rezultātā aizsūtu stulbākās izteiksmes vai neveiklākos vārdus. KAS TAS IR. Ko dod visi šie level up, sevis apgreidi, kuri NOTIEK, reāli, pamanu es un citi, ja viņam, kura priekšā visvairāk gribu mirdzēt, pretim sēž uzskatāmi izmisusi dāma. JOHAIDĪ. Man tiešām šie ir eksistenciāli smagi mirkļi, sevi pievilt vai nebūt savā potenciālā, tur kur to vajag. Tur, kur nevajag, tur nez kāpēc esmu, un tas vēl bēdīgāk.
Vakarā sarunā ar Katarinu, kad aicināju ciemos uz Vāciju atvaļinājumā, izspruka teksts manā virzienā, ka cerības vēl nav zaudētas (runa bija par laulībām,kurās es joprojām savos Austrumeiropā par omes vecumu uzskatītajos 30 nestājos, lai tikai būtu bikses kājās, tā vietā gaidu atbilstošu partneri). Pēc sarunas aizsūtīju skaisti strukturētu runu, ar vēsturisko un ekonomisko kontekstu, ka sievietei ir vērtība pašai par sevi un dzīve tikai sākās, un vispār nav jādzīvo kā omēm. Gaidu atbildi. Tomēŗ tuva draudzene no skolas laikiem, pusi mūža esam pazīstamas. Taču tās atškirības, īpaši, man Rietumnieciskojoties un atsakoties dzīvot padomju mantojumā, ir uzskatāmas.
Redz, ilglaicīgai draudzenei var runas sastrukturēt, taču pāris mēnešu vēstuļdraugam viss vienos klumpačos.
* * *
Cik burvīgi ir parunāt ar intelektuāli daudz virs vidējā esošo Astrīdu,
nav spiediena, saspringuma, līdz ar to tur viss plūst, viss notiek,
ar Viņu atkal viss ir ...
How, HOW not to care,
jo tad viss izdodas
* * *

Previous Day · Next Day