Es, sieviete, tiešām mīlu ar ausīm. Bija licies, ka tur kaut kas varētu sanākt, vienkārši, jo netipiski skaisti cilvēks rakstīja. Loģiski jau, ka čatā rakstītajam, cilvēku nesatiekot, seguma ir maz. Es savā izmisumā (jau gadu nedrīkst strādāt; bez ģimenes aizmugures) gribēju ticēt. Par daudz gribēju un izrādīju. Klusums.
Žēl, par visu žēl, kur ir mans cilvēks? Kur ir mana ģimene?
Žēl, par visu žēl, kur ir mans cilvēks? Kur ir mana ģimene?