Vislabākie rezultāti ir pie vidējas ieinteresētības. Šī dzīves patiesība nu pierādās regulāri cauri 30 gadiem. Man šī vidējā ieinteresētība, īpaši pēdējā laikā, nāk smagi. Jo es nevaru būt vidēji ieinteresēa par faktu, ka no aprīļa principā esmu ar maģistra grādu uz ielas, jo, redziet, pasaulē tāda situācija un redziet, gadījās ne tur piedzimt. Man dzīve sāk škist par grūtu, jo neredzu tai perspektīvu un nereti škiet, ka tā uzskatāmi iet pret mani. Man nevar būt vidēja ieinteresētība par personiskajiem apstākļiem, jo vājākā pozīcijā, kā šobrīd, var būt tad, kad esi smagi slims vai ļoti vecs. Maestro, kuram šobrīd nabagam saulstariņam ir milzīgas problēmas, minēja līdzīgi- no mājas ārā nekustotiess, jo vienkārši ir nomākts un nespēj papriecāties, ja nezini, ko ēdīsi pēc pāris mēnešiem un vai nebūs jāizvācas no savām mājām, un vispār nav naudas un vispāŗ viss ir *** bez jelkādas perspektīvas uz atgriešanos pie tā, ko visu dzīvi esi būvējis. Tas nav kaimiņu Janka, kas vaid. Cilvēkam ir savs koris un orkestris.
Tieši kur un kā ir tās dzīves stundas šeit? Arī uz Viņu, sauksim Crushu, ar ko pēdējo mēnesi esmu onlainā satuvinājusies un lockdowna dēļ nevaram satikties, pēdējās dienās esmu likusi lielu spiedienu, vāji slēptu stresu, bliežot savas bildes un izmisīgi meklējot sarunas, par ko runāt, jo nu pēc pusotra mēneša textinga IR jāsatiekas. Bet nē. Lockdowns. Uzskatāmi, kā cilvēks pārlieku intensitātes priekšā atkāpjas, lai cik forši, jauki bijis pirms tam. Taču, kurš neatkāpsies? Kad vienreiz beigsies šī vientulība, jeb, ar vecāku nāvi tā ir apriori stāvoklis? Nē, man ir lieliski draugi, bet tas viss nav tas. Tad tās 50 eksāmena minūtes izturēt, man vispār patīk dziedāt, bet arī šis uzdevums škiet ejam pret mani: pēc 8 mēnešu daļējam nodarbībām onlainā (dziedātājam tas ir bullshits), bez koncertprakses, tad ar otro lockdownu un mazāk mēģinājumiem, vnk iet un nobliezt augstāko, ko var - savu koncertu (pie tam bez publikas, ar trim cilvēkiem komisijā..)? Vēlreiz atgādinu, nedūdojot un neflirtējot, bet strādājot augstākajā līgā ar operas scēnām, dziesmām, jauno mūziku?
Tieši kur un kā ir tās dzīves stundas šeit? Arī uz Viņu, sauksim Crushu, ar ko pēdējo mēnesi esmu onlainā satuvinājusies un lockdowna dēļ nevaram satikties, pēdējās dienās esmu likusi lielu spiedienu, vāji slēptu stresu, bliežot savas bildes un izmisīgi meklējot sarunas, par ko runāt, jo nu pēc pusotra mēneša textinga IR jāsatiekas. Bet nē. Lockdowns. Uzskatāmi, kā cilvēks pārlieku intensitātes priekšā atkāpjas, lai cik forši, jauki bijis pirms tam. Taču, kurš neatkāpsies? Kad vienreiz beigsies šī vientulība, jeb, ar vecāku nāvi tā ir apriori stāvoklis? Nē, man ir lieliski draugi, bet tas viss nav tas. Tad tās 50 eksāmena minūtes izturēt, man vispār patīk dziedāt, bet arī šis uzdevums škiet ejam pret mani: pēc 8 mēnešu daļējam nodarbībām onlainā (dziedātājam tas ir bullshits), bez koncertprakses, tad ar otro lockdownu un mazāk mēģinājumiem, vnk iet un nobliezt augstāko, ko var - savu koncertu (pie tam bez publikas, ar trim cilvēkiem komisijā..)? Vēlreiz atgādinu, nedūdojot un neflirtējot, bet strādājot augstākajā līgā ar operas scēnām, dziesmām, jauno mūziku?