Bijām plānojuši nedēļas nogali ar Maestro, es šorīt pēdējā brīdī (pašai besī) atteicu, jo viņa māja pilna viesiem. Ja vispār čupojos, tad ar kādu divatā vai mazā kompānijā, ar saviem tuvākajiem draugiem, un viņi, lai arī jauki cilvēki, tādi nav, kā arī šiem viesiem īpaši neinteresēju. Es varēju gan sakost zobus uz tiem visiem, ar kuriem vien pāris stundas būtu jāpasēž, un aizbraukt pie viņa. Pavadīt jaukas dienas, aizbraukt uz kalniem. Cilvēks vientuļš, pie tam, mūzikis lockdownā. Vīrietis, kas lēnām zaudē savu spēku, jo noveco. Mans otrais tētis! Mums abiem ir šīs abas brīvas dienas un man sirds lūzt par viņa vientulību. Un vēl vairāk lūzt pat patieso (!) ģimenisko (!) interesi pret mani. Bet nē, ieliku sevi prioritātē, jo man redz tusēt virspusēji negribas. Kā lai izškir, kurās situācijās ir labi likt sevi par prioritāti un kurās ne? Reizēm es visu saprotu un rīkojos perfekti. Reizēm vispār ne.
Vakar bija domu pārmaiņa ar Jāni. Atklājos viņam tā, kā reti kuram. Par spīti iešanai cauri dzīvei kā tankam, es esmu joprojām tā mazā meitene, kura grib tēta rokās būt pasargāta no šīs pasaules. Atškirībā no Maestro, kurš man ir pietiekams, Jānis tāds nav, viņš ir jauns un viņš nav vainīgs pie tā, ka nav gājis cauri traģēdijām. Tikai man, vienlīdzīgai komunikācijai, gribas kādu kurš ir. Joprojām es neesmu gatava samierināties ar drupačām, pat, ja labi domātām. Šī gada laikā jau otrā šāda situācija, pēdējo pāris gadu laikā trešā. Maša un Jānis vienos gados. Abi ir lieliski cilvēki. Neviens neko nevēlas man sliktu, gluži pretēji. Bet kur palieku es. Kāpēc man pa dzīvi reizēm ir tik milzīga nepiepildītība, kura izzūd vien pacēlumā mūzikā vai priekā parūpēties par Maestro? Un vai uz šīs pasaules eksistē man piemērots/stipri-virs-vidējā partneris? Nejautāju kā 20gadniece, jautāju kā 30gadniece, bez ilūzijām, bet ar cerībām.
Vakar bija domu pārmaiņa ar Jāni. Atklājos viņam tā, kā reti kuram. Par spīti iešanai cauri dzīvei kā tankam, es esmu joprojām tā mazā meitene, kura grib tēta rokās būt pasargāta no šīs pasaules. Atškirībā no Maestro, kurš man ir pietiekams, Jānis tāds nav, viņš ir jauns un viņš nav vainīgs pie tā, ka nav gājis cauri traģēdijām. Tikai man, vienlīdzīgai komunikācijai, gribas kādu kurš ir. Joprojām es neesmu gatava samierināties ar drupačām, pat, ja labi domātām. Šī gada laikā jau otrā šāda situācija, pēdējo pāris gadu laikā trešā. Maša un Jānis vienos gados. Abi ir lieliski cilvēki. Neviens neko nevēlas man sliktu, gluži pretēji. Bet kur palieku es. Kāpēc man pa dzīvi reizēm ir tik milzīga nepiepildītība, kura izzūd vien pacēlumā mūzikā vai priekā parūpēties par Maestro? Un vai uz šīs pasaules eksistē man piemērots/stipri-virs-vidējā partneris? Nejautāju kā 20gadniece, jautāju kā 30gadniece, bez ilūzijām, bet ar cerībām.