Carpe · Diem

Es domāju, ka mana vieta ir ansamblī.
Vakar vingrinoties maģistra beigšanas eksāmenam 50 minūšu soloprogrammu, saprotu, ka šobrīd varu pievārēt 2 minūtes no tās? Nē, teorētiski visu, bet ne tehniski pareizi, un ar daudz spiediena, emocionālā un fiziskā. Šodien man palūdza last-minute ielekt kamerkora mēģinājumā, spļāvu griestos un pīpēju dziedot - ne burtiski, bet tā varētu aprakstīt, cik vēsi jebkuras sarežģītības skaņdarbu varu nolasīt no lapas un kāds relakss.

Vakar spēlēju pie Maestro ērģelēm Ķelnes baznīcā, biju līdz šim šo burvīgām iespējām bagāto instrumentu un Maestro lielāko aizraušanos (blakus dāmiņām) novērtējusi par zemu, kaunos.
Manuprāt, ir ļoti grūti būt vīrietim. Es redzu, kā cilvēks, kuru burtiski grauj ciešanas, par to nerunā, jo nav mācīts, pieradis vai vēl nez kāds bulšits. Ja es, mēs pavāramies te klabē, te ar draugiem vai principā jebkuru, kurš gatavs uzklausīt, un arī tad pēcāk ne vienmēr kļūst vieglāk, es varu tikai šausmās iztēloties, kāds milzu smagums ir cilvēkam, kas to vispār nedara.
Man ļoti gribētos, lai Maestro būtu laimīgs, kaut daudzas iespējas viņam uz to jau ir nokavētas. Sirds lūzt.