Carpe · Diem

Mani atbalsta, bet nekad neatbalsta pietiekami, nekad nebūs vairs kā bija, reizēm stresa situācijās man ir grūti runāt svešvalodā, liekas, ka viens piliens vēl un sabrukšu,
nav NEKĀDAS skaidrības par nākotni, un tas būtu absurds janvārī dziedāt beigšanas programmu pēc mistkastē metamā koronas semestra. Kāpēc man vienmēŗ viss nāk grūtāk kā citiem? Piemēram, kā tiem, kam pagarinājums vienkārši ir pieškirts? Tiem, kuriem paveicies piedzimt ilgstošā ģimenē, stabilā valstī, kur nav pusi *ceru, ka tikai pusi mūža jācīnās ar eksistences pamatjautājumiem? Kuri līdz ar to var skatīties uz pasaule relaksēti, baudīt vasaru, dzīvi, labi draudzēties (labi draudzēties nozīmē, ka tev nav tik lielas problēmas, kuras draugiem grūti vai negribētos līdzi nest)
Dzeru ledus kafiju uz saulaina balkona. Tik daudz saprāta jau ir, ka saprotu, šo rakstot - arī es varu baudīt dzīvi. Arī man nav rokas/kājas sasietas un ar steigu vienkārši jāmeklē tie ilgi nīstie pedagoģijas/amatierkoru darbi. Es jau. Bet ļaujiet man vismaz semestri ilgāk pastudēt. Nevis, jo es gribu. Bet, jo man tas ir vitāli nepeiciešams. Un par koronu es atbildību nenesu, un netaisos no tās ciest!

Es saprotu tos māksliniekus, kas nodzeras. Šo spiedienu tikai ar baigākajām aknām var izturēt.

Tikko nozibsnīja, ka viss ir jāiztur, lai varētu kādreiz kādam PATIESI palīdzēt.

Jo mēs vienkārši katrs vēlamies kaut kur piederēt, kkādu drošības saliņu, problēma ir tā, ka man līdz sim ar 'kkādu' nepietika,
taču rādās, ka 'kkādu' ir labāk kā nekādu.
Izmisuma filosofija, bet ko padarīsi?

Visi grib runāt, teju neviens negrib klausīties

Man reizēm ir sarežģīti savas atklātības dēļ. Izliekot sevi, pakļauju sevi apkārtējo komentāriem, viduvējos nosmacēju uzreiz, bet paliek jau vēl tuvo draugu viedokļi. Kurus uzklausu. Taču, kā es izsaku kādu viedokli par viņu dzīves norisēm, viņi aizveras. Kas tas ir. Vajadzētu tak būt abpusējai tai visai draudzības padarīšanai.