Es nevaru padziedāt. Šodien atkal raudāju stundā. Riebjos pati sev, netieku ar savu pagātni galā ellē ratā vai ko tur, pati nezinu, ar ko īsti, bet toni nodziedāt man ir smagāk kā noskriet tur ntos kilometrus vai nospēlēt klavierkoncertu vai aizbraukt vienai pašai uz ārzemēm un vispār eksistēt vienai pašai.
MAN VISS RIEBJAS. Un visvairāk žēl Alexandras, kura nu ļoti, ļoti pārcilvēciski jau piecieš. Piecieš. ES NEZINU, KO AR SEVI DARĪT
Kaut kādā popmūzikā vienalga, dziedi tur, vītero, pats sevi apjūsmojot, bez liekas, blokējošas pietātes pret T-S-D-T, jo pietātei tur tieši pret ko jābūt?
Nezinu, vai un kāds būs darbs, nezinu, kur dzīvošu, kā eksistēšu, varbūt nodzeršos, bet varbūt vispāŗ reizēm liekas vienkāršāk visu izbeigt. TIkai man tam nepietiek drosmes, atkal stulbas bailes un aizņemtība pašai ar sevi, cik tas ir pretīgi, nevienam neko nenesoši un garlaicīgi.
MAN VISS RIEBJAS. Un visvairāk žēl Alexandras, kura nu ļoti, ļoti pārcilvēciski jau piecieš. Piecieš. ES NEZINU, KO AR SEVI DARĪT
Kaut kādā popmūzikā vienalga, dziedi tur, vītero, pats sevi apjūsmojot, bez liekas, blokējošas pietātes pret T-S-D-T, jo pietātei tur tieši pret ko jābūt?
Nezinu, vai un kāds būs darbs, nezinu, kur dzīvošu, kā eksistēšu, varbūt nodzeršos, bet varbūt vispāŗ reizēm liekas vienkāršāk visu izbeigt. TIkai man tam nepietiek drosmes, atkal stulbas bailes un aizņemtība pašai ar sevi, cik tas ir pretīgi, nevienam neko nenesoši un garlaicīgi.