Carpe · Diem

Paldies par miegu vismaz

Ar Alexandru satikāmies 5.decembrī. Tā bija Anima Mundi koncerta diena, kad bija saslimis jau otrais soprāns pēc kārtas un ansambļa diriģents Rolands lūdza viņu glābt uz izjukšanas robežas esošo projektu un ielekt programmā. Sākumā, ieraugot šo savdabīgo būtni, no pasaules nedaudz nobijušos, sāpīgi ekspresīvo, iespējams, vienkārši tajā dienā komunicēt negribošā garastāvoklī, nodomāju, ka lai jau dzīvo, mazums cilvēkam kas. Mēģinājumā, tikko izdzirdot viņas solo dziedājumu absolūti neparedzamajā laikmetīgajā mūzikā, redzēju, ka viņa mums ir par labu. Tā noskatījos, bet nu neko. Kad sākām mēģināt ansambļa skaņdarbus, biju izbrīnīta, redzot, ka viņa paveic teju neiespējamo, kā operdziedātāja (parasti tā ir diagnoze) veiksmīgi ielecot pēdējā brīdī harmoniski sarežģītajā soprāna partijā. Paslepus aiz pārsteiguma uzrakstīju Maestro par ielekušo dziedātāju, aprakstot viņas fantastisko balsi, ekstravaganto personību un apbrīnu par viņas tempu. Viņš uzreiz noprasīja, vai tā nav Alexandra von der Weth. Ir. Vācijā ir savi desmiti tūkstošu labu dziedātāju, bet tā ir Viņa. Pirms viņš piekodināja ar šo pasaules līmeņa mūziķi iepazīties, biju jau pati piegājusi viņai klāt, izteikt apbrīnu un pateicību par koncerta glābšanu. Viņa, kontrastā ar sākotnējo parādīšanos, negaidīti jauki pateicās. Pārtraukumā pirms koncerta katrs aizgājām savu ceļu, meikapot kur nu kurais. Pirms koncerta, aizskatuvē pirms uznākšanas, Alexandra dīvas cienīgā tonī iespītējās, ka viņai pirms uzstāšanās jāpadzeras ūdens (mēs, ansambļa dziedātāji-viduvējības par savām vajadzībām parūpējāmies laicīgāk, vai arī parasti daudz neiedrošināmies ko bilst), uz ko Rolands stoiciskā mierā (pirms uziešanas tas ir teju neiespējams stāvoklis. jau tobrīd apbrīnā nodomāju, ka vismaz kāds has figured it out) atbildēja: "Šobrīd īsti nav tādas iespējas." Koncerts, pateicoties Alexandras tehniskai advancētībai nodziedāt ppp trešajā oktāvā, tā, ka tas ir arī kvalitatīvi, bija krietni augstākā līmenī kā tas būtu bijis, ja dziedātu ansamblis vien. Biju satraukusies, jo publikā sēdēja arī somu profesors, ko vecu simpātiju vārdā uzaicināju, un dažas studijbiedrenes. Reizēm dzīvē notiek dievišķas sakritības, un mirklis vienkārši plūst - tu īstajā laikā īstajā vietā veic īstās darbības īstajā intensitātē un situācija pagriežas īstajos apstākļos. Pēc koncerta piegāju Alexandrai klāt, jo tā gribējās. Apskaut, pateikt paldies, viņa atkal, savam dīvas imidžam un attieksmei, bija negaidīti laipna. Ģērbtuvē aizgāja saruna par vokālu, nedaudz pastāstīju par sevi, savām problēmām, viņa atpakaļ par sevi, kamēr visi pamazām izklīda ceļā uz afterkoncerta restorānu. Palikām divatā, turpinājām runāt, un devāmies uz to kopā. Viņa bija vācietim un mūsu politkorektajam pelēkajam 21.gs. cilvēkam neraksturīgi atklāta, pa ceļam Diseldorfas vecpilsētas ielās daudz smējās, pat apjokoja Rolandu, minēja viņu attiecības, es tik gāju un brīnījos par tādu atklātu bezfiltra cilvēku esamību. Uz jautājumu par sevi, minēju, ka visādi sūdi bijuši, ka esmu šeit Vācijā ar cerību uz labāku nākotni un izteicu nedrošību par dziedāšanu kā karjeru, viņa teica, ka jāturpina un piemetināja, iesmejoties savos dzīvnieciskajos smieklos, ka dzīve varot būt sūdīga. :) Restorānā noorganizējām apsēšanos blakus, kaut visi jau savās vietās, pārbīdījām krēslus- mums, viņai gan vairāk, vienalga, ejam uz ko gribam. Ēdām, čalojām par mūziku un vokālu, es jautāju, vai tiešām 29 gados ir iespējams pārmainīt lifelong sliktos ieradumus, viņa pašsaprotami nokratīja garās blondās matu cirtas, ka loģiski- esot. Apmainījāmies numuriem, uzzināju par viņas dibināto balss institūtu. Kad viņa izteica apbrīnu par manu teicamo vācu valodu un būšanu šeit, vēl piebakstot Rolandam, lai taču uz mani paskatās, teju apraudājos. Nebiju pieradusi, ka kāds paslavē vai redz, vispār mani pamana (nerunāju par vizuālo vai virspusējo vai politkorekto vai bezsakara apbrīnu no nekompetentiem cilvēkiem, kuri priecājas par to vien, ka dziedātājs atver muti). Biju gatava vēlreiz apskaut, ticu, ka viņa būtu atbildējusi, bet nu novirzīju savu enerģiju uz diskutēt izsalkušajiem ansambļa biedriem otrā pusē, kaut viņi man bija dziļi vienaldzīgi. Izejot no restorāna, pa ceļam uz autostāvvietu, viņa pieminēja savus vecākus sen mirušos, jautāja par manējiem, paldies Dievam, ka bija tumšs, vakars būtu uzreiz pie iepazīšanās apraudāties. Nonākot līdz autostāvvietai, vēl bija daudz, ko runāt, Rolands teica, ka pietiek beidzot, es atbildēju, ka beidzot tikušam pie svarīga cilvēka ar svarīgām tēmām, nevar tik viegli apstāties. Atvadījāmies, apskāvāmies, un gāju uz savu metro ar savādu pārsteigumu sirdī. Tajā brīdī vēl nenojautu, vien izbrīns, ka pasaulē ir kāds tāds cilvēks. Tā kā savs būtu. Tā kā mājas būtu, kaut kāda piederības sajūta, ka neesi pavisam viens.

Pagāja laiks. Saslimu, netiku uz viņas koncertu pilī, uz kuru pēc viena vakara epizodiskas pazīšanās tiku uzaicināta kā vip persona (vēl man cilvēkos patīk dāsnums, nevis centu rēķināšana). Jutos kaut kā neērti vispār komunikācijā, slimības dēļ nācās atlikt norunāto izmēģinājuma stundu, un sazinoties neliels uztraukums, aizkaitinājums, bez pamata, ej sazini. Pēc Ziemassvētkiem viņa pazvanīja, apjautāties par veselību (kāds tev piezvana! vienkārši apjautāties!), joprojām biju slima, un tāda kā aizkaitināta, saruna tāda strupa, apsolīju viņai pēc Berlīnes filharmonijas koncerta pieteikties. Novēlēja veiksmi. Pagāja koncerts, līdz šim nozīmīgākais dzīvē, viņa atbīdījās uz trešo, ceturto plānu, reti kad iedomāju, pat tik reti, ka piemirsu reizēm pieteikties, kā biju apsolījusi. Viņa neskatoties uz to, priecājās par smukajām Berlīnes bildēm un panākumiem. Beidzot satiekoties janvāra otrajā pusē uz izmēģinājuma stundu, knapi skaņu spēju izdvest, viņa tik iedrošināja, ka balss esot laba un vnk pietrūkstot riktīgās informācijas, un ka augstskola sucks (speaking about soulmates). Viņa sadeva informācijas kvantumus par anatomiju, fizioloģiju, psihi, eksistenciāli svarīgu stuff, par ko augstskolā neviens nerunā. Kaut ko tur stostījos, mēģināju dziedāt, kādā trešajā stundā apraudājos. Ne toni nevarēju pār lūpām pārdabūt (pirms pāris nedēļām bija Prokofjevs 1500 cilvēku zālē). Man tāda blokāde gadās auditionos vai ir gadījies divu konkrētu cilvēku klātbūtnē. Abas stipras personības, kuras redz tev cauri kā rentgens, bez filtra runā par tieši taviem vājajiem punktiem, vārdu sakot, ar savu klātbūtni vien pamatīgi satricina tavu jau tā uz puņķiem būvēto hemisfēru, kurā dzīvo savu tā saukto dzīvi ik dienas izliekoties, ka viss ir afigenna. Kad nedabūju ne vien nepareizu, bet vispār ne jelkādu toni ārā, viņa apskāva un pusstundu stāstīja par metodēm, kā tikt galā. Viņai ir visa pasaules karjera izjukusi krīzes dēļ. Viņa ir dabūjusi balsi un sevi uz kājām no nekā. No sagrāves, nevienam nevajadzības (intendanti tevi neaicinās, ja kaut reizi esi bijis saslimis, neviens negrib problēmas, nekas, ka esi no slimības divreiz stiprāks un labāks, līdz ar to vērtīgāks kā mākslnieks un publikai dot spējīgs.) Viņa zina, ko runā. Klausījos muti pavērusi. Pienāca februāra beigas. Pēkšni vainagojās mani pēdējā gada dzīvokļa meklējumi. Dzīvoklis ir dārgāks, studentu kopmītnē variantu palikt nebija. Vairs nebija iespējas privātstundām. Nedaudz drebošu sirdi sūtīju viņai whatsapp balss ziņu, jo nebija drosmes zvanīt (cilvēkam, kurš dzīvo ārzemēs viens pats, iemācījies valodu, studē profesiju, uz kuru neviens veselā saprāta cilvēks neietu un bliež pa dzīvi bez atbalsta figūrām), ka nevarēšu atļauties uz stundām vairs nākt. Viņa uzreiz atzvanīja, taustoties sakot, ka man esot daudz pie kā jāstrādā un pilnīgs neprāts tagad to apturēt. Es minēju savu eksistenci. Rietumeiropieši šo jautājumu to parasti nesaprot un nepazīst, viņa tā kā daļēji saprata. Ko minēja, lai atnāku tāpat vien uz stundu, attraucu, ka neesmu tā audzināta un viņas world level zināšanas vnk nevaru pieņemt par brīvu. Pagāja pāris nedēļas, biju saslimusi no koferu stiepšanas pārvācoties vienai pašai lietū, atveseļojos, neatceros vairs kā, bet sakomunicējām un pieteicos nākt vismaz hospitēt. Divās stundās biju. Otrajā stundā par saviem pārdesmit % nojaucu savu labo iespaidu, muldot par daudz, kur nebija my place ko vispār teikt (muļķīgais out-of-context austrumeiropisms bāzties pudelēm pa korķi un parādīt, ka zinām labāk, kā vajag, uzauguši savā tirānijā). Viņa bija nedaudz šokēta, taču joprojām jauka (pieklājība Rietumeiropā iet pa priekšu). Tās dienas vakarā, savā ikpārdienas riteņa izbraucienā, likās, ka gribas iebāzties zemē. Bet no sirds trīsām vēl nebija ne maņas. Parasti pēc savas vainas dēļ izčakarētām situācijām, kā ierasts pamostoties naktī, pārņēma atkal tā paralizējošā sajūta, ka viss ir melns un nekas labs negaida, jo vienkārši tu pats esi stulbs. Nākamajā dienā piecreiz pirkstos kožot, saņēmos viņai piezvanīt un atvainoties par iejaukšanos viņas darbā (ai, tur izteicu viedokļus hospitējot par viņas skolnieku, kurš, manuprāt, bija nepietiekami sagatavojies nodarbībai. ļaujiet ielīst zemē). Viņa laipni pacēla, es iekšēji jau nopūtos un iekšēji pateicos par atvērto attieksmi, kura atvēra ceļu man nestresot un atvainoties tieši tik precīzi, cik galvā un sarunās ar sevi esmu teicami noformulējusi. Viņa pārsteigti pieņēma, pateicās un piemetināja, ka esmu stipra (labi, ka klausulē nevar redzēt pateicības, aizkustinājuma asaras sirdī par jelkādu labu vārdu, kurš trāpījis mērķī). Uz to atbildēju, ka viņa man ļoti patīk (what?) (vāciski to gan var teikt arī cilvēcīgi, bez romantiskā) un viņa atbildēja ar to pašu. Tajā brīdī MAN kaut kas mainījās. Kopš marta vidus nekas nav kā agrāk. Ļāvos pierunāties uz kādām bezmaksas stundām, un šī pirms-tikšanās-uztraukuma-vēlēšanāssapucēties sajūta, hmmm aizdomīgi pazīstama. Šī nespēja normāli noformulēt domas, svīšana, muļķīgas izpausmes, izteicieni, viedokļi nevietā, pīšanās faktos, vēsturē, nu viss komplekts. Ko? Viņa ir sieviete. Kādēļ šādas sajūtas un no kurienes? Aprīlis līdz vakardienai, tai nolāpītajai 29.aprīļa pēcpusdienai, bija kā sapnī. Ta ne jau es viņai patīku, viņai ir draugs, meita, vīrieši, bet es, es esmu priecīga atkal just, priecāties, pavasaris pēkšņi šķiet attaisnojams, daba zied līdzi, saule spīd, gaiss, tu vari elpot silto gaisu un par to priecāties, par mazajiem saules mirkļiem (man parasti patīk lietus un apmācies), ak jel, kā 2013. gadā bija Māstrihtas filmu cienīgais pavasaris. Kāds jel sakars? Bet es saņēmos, neko neizrādīju, izņemot, kad pēc kārtējās bezmaksas stundas, ar sazin no kurienes uzpeldējošu vīrišķību nostādīju Alexandru sev priekšā un teicu, ka vairs tā nevaru un GRIBU (ar dziļo skatienu) viņai palīdzēt, kaut kā atmaksāt, nu jebko darīt, tikai ne vairs bezmaksas dziedāt. Jutos nolikusi lielo personību pie vietas, viņa paklausīgi pamāja un nākamajās nedēļās pavadījām jauku laiku pie kafijas krūzes un datora, kur palīdzēju viņai strukturēt jauno projektu pieteikumus fondiem. Pa ceļam atvedu vēl Mašu atrādīties uz izmēģinājuma stundu un hospitāciju, jutu, ka cilvēks priecājas, priecājos līdzi, viss bija forši, labi, atklāti, jauki. Sarunas kādas man ļoti reti dzīvē bijušas (nu ziniet, kā ir ar tiem īpašajiem).
Ja ne vakardiena. Ja ne sasodītā vakardiena. Man ir tāda tendence būt šausmīgi smagai. Jā, man nāk līdzi pagātne, neatrisinātais, nesapratne par balsi, neskaidrības, tas viss šķiet kā nepārvarams kalns, ar kuru moku gan sevi, gan automātiski (manai personībai ir raksturīgi pavilkt visus perifērijā esošos līdzi savam garīgajam, vienaldzīgo parasti nav) to otru, īpaši, ja arī otrs ir tik sensibls kā Alexandra. Viņa pusotru mēnesi ir no biksēm lēkusi ārā, dodot man līdz šim viskonkurētspējīgāko un sakarīgāko informāciju par vokālu, psihi, filosofiju, reliģiju (viens no otra neatraujami jēdzieni). Viņa to ir darījusi bez maksas, tīŗā pašaizliedzībā un nesaprotamā ticībā man kā dziedātājai un māksliniecei. Viņa dod, dod un dod. Es tā kā ņemu, tā kā ne. Nemitīgas šaubas, stress, dusmas uz sevi par neizdevušamies 100 toņiem, viņa priecājas par izdevušamies 2-3, es ne, īgņojos par savu lēnīgumu, nespēju pārslēgties, bezpalīdzību balss pārvaldē, viņa meklē attaisnojumus, es tā ka pieņemu, tad atkal kā kas neizdodas, mana personība apaug ar ledu un tās klātbūtnē ir auksti, nepatīkami. Nu kurš to var un grib. Kuram ir pienākums šo izturēt? Es jūtos nepateicīga. Viņa savukārt pamazām attālinās. Jo nevienam negribas šādu čakaru. Vakar man nevajadzēja raudāt, raudāt būtu vēl labi, nomierinātu mani un viss, bet es tur stāstīju par sevi, atkārtojoties, ņemoties, piesienoties, pieķeroties negatīvajiem aspektiem. Kad es to daru, tas IR nogurdinoši. Viņa nogura. Es- izmisumā devu vēl gāzi. Viņa nogura vairāk. Es- sašļuku, sāku aizsargājoties izlikties, ka mani nekas neinteresē un viss ir afigenna. Tikai sīkums, ka es nemāku izlikties. Esmu grāmata atvērta, man visu redz. Īpaši redzīgie, kā viņa. Feikie smaidi uz manis izskatās briesmīgāk kā figūrai nepiemērots apģērbs. Tā vietā, lai viņa vai es meklētu sarunu tematus un paildzinātu tikšanos, viņa sēdēja atstatus, sakrustojusi ķermeni, un pieklājīgi gaidīja beigas. Cik tas ir pretīgi, ka cilvēks gaida tikšanās beigas ar tevi. Atvadu apskāviens bija uzskatāmi auksts un oficiāls, īpaši, ja to salīdzina ar priekšpēdējās tikšanās silto atvadu buču uz vaiga (šejieniešiem, arī latviešiem tas ir tuvas draudzības žests). Lai visu maksimāli sabojātu, pie durvju aizvēršanas pateicu, ka daudz informācijas un ka viss ir smagi/daudz, tādējādi neveiksmīgi mēģinot attaisnot savu uzvedību.
Pie vecāku nāves nebija tik rūgtas asaras, kā pēc īpaši neveiksmīgas, dzīvesprieka atlieku laupošas komunikācijas ar īpašu, sev nozīmīgu cilvēku, par kuru tu esi pateicīgs, ka viņš vispār ar tevi runā un uzskata tevi par interesantu, pie tam vēl domā, ka tu esi kā vērts, tevi pamana, iedrošina un atbalsta no tīras sirds. Pretim saņemot visu tavu shitstormu, vienalga, attaisnojams vai neattaisnojams, nevienam nav pienākums to saņemt. Tev dod un tu nokauj. Tev dod un tu nokauj. Varu vainot savus grūtsirdīgos gēnus, jo vienkārši vēl neesmu tik tālu, lai pašiznīcinātos, un meklēju attaisnojumus savai destruktīvajai dabai vai neveiksmīgajai piedzimšanai morāli izvarotajos austrumos, visu, lai tikai nejustos tik vientuļi, ārpus konteksta, nepieņemama pašai sev. Kad es klausos savus ierakstus, tos toņus, kas neizdodas, es sev nepatīku. Reizem esmu pat pretīga, un slēdzu uzreiz ārā. Vienlaikus zinu, ko nozīmē mirdzēt un tieši tādēļ šī nedzīvošana potenciālā (tātad arī, īpašo personību atgrūšana, jo viņiem točna nevajag viduvējības vai smagus!problēmgadījumus) ir briesmīga. Domāju par atvainošanos, taču šodien, atgriežoties nelielajām veselā saprāta paliekām, sapratu, ka atvainoties par savu stulbo būtību būtu vēl stulbāk par pašu šo būtību. Es pieminēju sirds ietrīsēšanos. Par domu aizņemtību. Jā, tā ir. Savdabīgas sajūtas pret šo sievieti. Neņemos to definēt vai vienkārši dzīve izsalkumā, bet runa, kārtējo reizi, nav par romantisko, bet par pašpārmetumiem, par neveiksmīgām komunikācijām, un šoreiz sačakarējot attiecības ar cilvēku, kas mani sapratis kā neviens nekad.
She had me right there and I lost her.
Iespēja milzīgam saturīgumam, priekam un attīstībai izčakarēta.
Kā dzīvot tālāk