Stiepjot koferus no/uz 4. stāvu, pamatīgi sasvīdu, pārvākšanās dienā bija lietus un vējš, un rezultējiens pamatīgā saaukstēšanā. Šobrīd esmu jaunajās mājās un ceru, ka ar pāris dienu neiešanu laukā un cītīgām homeopātijām un tējām tikšu uz kājām. Augstskolā martā ir brīvdienas, dziedāšanas nodarbības gan notiek. Tās atteicu uz visu turpmāko mēnesi. Nevēlos dziedāt. Pēc jau kādām 7-8 neveiksmēm auditionos un daudz darba koncertos, ar koriem, plusā ar eksistenciālajiem stresiem, kuri ar studiju beigu tuvošanos un ar to saistītajām praktiskajām problēmām tikai pieņemas spēkā, radošās enerģijas šobrīd nav, un vispār negribu ne lai mani kāds dzird, ne redz. Jo kam? Tas nevienam, izņemot varbūt amatierus vai kādu publiku, pie kuras sakritības rezultātā esmu nonākusi ar haltūrām, nevienu neinteresē. Katrā ziņā, ne tik ļoti, lai es ar to varētu nosegt savas dzīves izmaksas.
Šī brīža stāvokļa ķirsītis uz kūkas bija, ka šodien aizmirsu vienu svarīgu lekciju augstskolā, uz ko saņēmu dusmīgu zvanu no kāda asshole pedagoga, kuram nepatīku (tāds pa visu augstskolu ir tikai viņš viens, bet tieši viņam ir vara pār man nozīmīgiem priekšmetiem), un viņam blakus sēdēja arī mana simpātija. Vienkārši aizmirsu. Man tā negadās bieži, bet, kad gadās, tieši pa ceļam cilvēkiem, kuru priekšā gribas mirdzēt (kaut kur tas dzīvesprieks ir jārod!). It kā sīkums, it kā nekas, bet parāda skaidri, ka mani gan joprojām simpātijas acīs gribas izskatīties normāli (to tagad varam aizmirst..), gan neziņas viļņiem pieplusojusies arī neziņa par kredītpunktiem, kuri nepieciešami, lai esmu pielaista pie maģistra eksāmena. Šis gan kkā nokārtosies, šajā situācijā nav vērts iedziļināties, uz lielo dzīves problēmu fona sīkums.
Pēc pusgada meklējumiem atradu dzīvokli, nu nav īsti man, bezdarbniekam*, samaksājams, bet Diseldorfas kontekstā, lētāk vairs nevar. Jauna mājvieta agrāk vai vēlāk būtu jāmeklē, jo kopmītņu dzīvoklī neesot studentam vairs palikt nedrīksti, un tā vēl trūka, lai reizē ar maģistru un darba meklējumiem vēl spiestu dzīvokļa termiņi. Ieraudzīju šo dzīvokli, izturēju kastingu un, kad piedāvāja, grābu.
Nesen Mašai pateicu, ko par viņu domāju. Ir maz, MAZ cilvēku, kuri patiešām grib dzirdēt, ko par viņiem domā, nekļūstot no tā ārkārtīgi ietekmētam vai aizvainotam. Pasaule ir liekulīga un konformistiska. Man tādi patiesie draugi, nu tā līdz galam, ir tikai divi. Maestro un Astrīda. Abiem 60 gadu. Visi pārējie, nav spējīgi izturēt manas personības un manas dzīves spiedienu,man savukārt besī sevi visu laiku uz citu rēķina ierobežot. Man vispār arī sāk apnikt, ka nevienam tā pa īstam neinteresēju, kā arī apnīk pēc neizdevušām auditioniem sevi vainot kā sliktu cilvēku un negribēt dzīvot. Sasodīts, cik maz % mūzikas studentu vispār ir uz skatuves? Labi, ja 1 vai 2% un tie paši, jo paveicās būt īstajā vietā, laikā un vajadzībā.
* daudziem mūziķiem patīk sevi saukt par frīlanceriem, arī es tā smuki varētu sevi dēvēt, taču tāds frīlanceris patiesībā ir vnk bezdarbnieks**, so sauksim lietas īstajos vārdos)
** nav stabila darba uz skatuves kā izpildītājmāksliniekam specialitātē, kuru studēji