 | |
|
Rit mēginājumi, nākamnedēļ īpaši gari, augstskolas oratorijas projektam Monteverdi Vesperēm. Arī viņš tur ir, tagad gan laikam pēdējāis kopīgais projekts. Patiesībā viņš man tik ļoti nepatīk, kā sajūta, ka kāds patīk un kura dēļ palidot vai paskumt. Pēdējā laikā vispār pietrūkst šīs sajūtas, rītos (īpaši pēc kāda action sapņa), vakaros un reizēm arī pa dienu (skat. 2013. gada novembra sākuma postu, analoģisks, pēc pāris dienām burtiski satiku otro lielo mīlestību) |
|
| |
|
Dziedāt gan tā arī neesmu iemācījusies, neatkarīgi no pedagogiem, it kā jau saka, ka reizēm neizdodas atrast īsto, un skaidrs, ka Nīderlandes bakalaurs bija tufta, tāpat arī pag.gads, un tomēr, laiks nepiedodami skrien un es joprojām tik daudz pamatlietu nesaprotu. Kaut kādus mēginājumus vinnēt uz diriģenta pozīcijām gan īzī. Par to priecājos, īpaši, jo lūdzu lielāku samaksu, kāda tika piedāvāta, un to akceptēja. Konkurence gan smieklīga, ar vienu kordiriģēšanas studenti sacensībā. Ahahaha, viens ir uz amatierkoriem auditionot, cits ar 50 cilvēkiem uz vietu uz prof. skatuves. No otras puses, it kā nevajadzētu būt starpībai, vai ko saprot no dziedašanas vai nesaprot, jo tāpat 95% no mums būs spiesti iet pedagoģijā, vai nedod dievs, vispār prom no mūzikas. |
|
