Ar to sevis blokādi vajadzētu kaut ko darīt. No otras puses, ir nereāli atgriezt mirušos, tikpat nereāli atgriezties pagātnē vai pēkšņi uzbūvēt sev normālu dzīves starta pozīciju no disfunkcionālas vēstures.
Vakar 3,5h brauciena mašīnā no Hannoveres laikā, kuras būtu svētīgākās komunikācijas stundas ar profesoru, uz beigām knapi turējos, lai neraudātu. Neviens negribēja neko sliktu, runājot par ģimenes atvaļinājumiem, kopīgiem hobijiem vai mīlestības pilniem mirkļiem ar savējiem. Neviens man neliek regulāri aizsargāties, lai tikai neviens neredzētu manu sačakarēto iekšieni, ar šo nesmuko aizsargpozīciju (cinisms, negativitāte, pofigisms, zema vibrācija. ko manā gadījumā jūt īpaši, jo sāku novērot, ka varu normāli ietekmēt visu savu apkārtni, neko nedarot, ar vibrāciju vai acu skatu vien) sabojājot potenciāli skaistas attiecības (cik nu attiecības, bet komunikāciju ar patīkamu cilvēku, kurš man pārmaiņas pēc patīk, kurš nav viduvējais parastais un kurš varētu būt kaut neliela daļa no t.s. atbalsta grupas, kura JEBKURAM cilvēkam ir nepieciešama). Bet nē, tajā vietā slēpjos aiz Mašas, kura pēc dabas ir slāvu negatīvā, spēļēju viņai līdzi neveiksmīgos momentos un daru tieši pretējo veiksmīgām attiecībām ar profesoru. Kāpēc man viņš ir tik svarīgs, ka jāŗaksta? A tāpēc, ka maz cilvēku ir ar potenciālu tevī ieklausīties, saprast un ar savu miermīlīgo klātbūtni bagātināt. Vēlreiz, ir runa par cilvēcisku komunikāciju. Un ticiet man, nekas nav trakāk, kā nožēla pret sevi. Liekas, ka šogad esmu padaudz šo rakstījusi, tik ko tas devis, ja neiemācies.
Tagad vadu dienas nožēlā. Skumji, ka tā, varētu baudīt dzīvi, ar prieku pa to doties, ar apziņu, ka esmu darījusi to labāko. Komunikācija ar viņu nav tikai par to. Tā ir par mani. KĀ lai sevi izlabo...
;(
Vakar 3,5h brauciena mašīnā no Hannoveres laikā, kuras būtu svētīgākās komunikācijas stundas ar profesoru, uz beigām knapi turējos, lai neraudātu. Neviens negribēja neko sliktu, runājot par ģimenes atvaļinājumiem, kopīgiem hobijiem vai mīlestības pilniem mirkļiem ar savējiem. Neviens man neliek regulāri aizsargāties, lai tikai neviens neredzētu manu sačakarēto iekšieni, ar šo nesmuko aizsargpozīciju (cinisms, negativitāte, pofigisms, zema vibrācija. ko manā gadījumā jūt īpaši, jo sāku novērot, ka varu normāli ietekmēt visu savu apkārtni, neko nedarot, ar vibrāciju vai acu skatu vien) sabojājot potenciāli skaistas attiecības (cik nu attiecības, bet komunikāciju ar patīkamu cilvēku, kurš man pārmaiņas pēc patīk, kurš nav viduvējais parastais un kurš varētu būt kaut neliela daļa no t.s. atbalsta grupas, kura JEBKURAM cilvēkam ir nepieciešama). Bet nē, tajā vietā slēpjos aiz Mašas, kura pēc dabas ir slāvu negatīvā, spēļēju viņai līdzi neveiksmīgos momentos un daru tieši pretējo veiksmīgām attiecībām ar profesoru. Kāpēc man viņš ir tik svarīgs, ka jāŗaksta? A tāpēc, ka maz cilvēku ir ar potenciālu tevī ieklausīties, saprast un ar savu miermīlīgo klātbūtni bagātināt. Vēlreiz, ir runa par cilvēcisku komunikāciju. Un ticiet man, nekas nav trakāk, kā nožēla pret sevi. Liekas, ka šogad esmu padaudz šo rakstījusi, tik ko tas devis, ja neiemācies.
Tagad vadu dienas nožēlā. Skumji, ka tā, varētu baudīt dzīvi, ar prieku pa to doties, ar apziņu, ka esmu darījusi to labāko. Komunikācija ar viņu nav tikai par to. Tā ir par mani. KĀ lai sevi izlabo...
;(