29.08-03.09 Latvija
Neticams ceļojums.
Pirmkārt, milzīgākā pateicība Maestro par visu turpmāk aprakstīto un doto iespēju vienreiz gadā aizbraukt uz mājām. Bez kura līdzdalības nebūtu tik ļoti nepieciešamās uzlādes, saskares ar saknēm un elementāras praktisko jautājumu nokārtošanas saistībā ar dzīvokli un tēta kapiņiem.
Otrkārt, par visu pēc kārtas.
Tētim ir brīnišķīgs piemineklis. Nu tāds, ka ģeniāls. Maigs, gaišs un tēta personību pilnībā atspoguļojošs. Virs teksta "Dod Dieviņi baltu dienu Baltā smilšu kalniņā" (kur vēl precīzāk, ja cilvēkam bija grūti uz šīs zemes.) ir lidmašīna! Tētis vismaz savā profesijā sasniedza lidojumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un tas ir ģeniāli no Daiņa, brāļa puses, ietvert to piemineklī. Jāsaka kā ir, šāds uzrunājošs piemineklis vēl nebija redzēts. Ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka tētim patīk.
Braucienā uz Skrundu pievienojās tēta māsa, kā arī satikām uz vietas dzīvojošo tēta māsīcu. Klusi, pieticīgi. Aizgūtnēm taujāju tēta māsu par viņu jaunību, saprotot, ka informācija ir ļoti dārga un tik aizejoša... No sirds rezonēju ar šo nepretenciozo mentalitāti no tēta radu puses, un, baudot it mirkli, saprotu, ka tieši tā man visvairāk pietrūkst. Miera, tēta radu pamatīguma, inteliģences, vienkāršības, strādīguma, sirdsapziņas.
Uz pārdesmit minūtēm satiku tēta brāli Daini ar sievu Viju, apēdām makarūnus Tērbatas ielas "Kūkotavā" (blakus tai esmu uzaugusi. vecās centra mājas, kad viss bija labi. 90. gados nebija nekā, kā mēs vispār izaugām? un tad bija vislabāk). Ātri burbuļojot, centos kaut cik sakarīgi pateikties par pagājušā gada dāvinājumu, kurš ļāva vismaz uz brīdi relaksēt pag. studiju gadā, un kas rezultējies kādā nozīmīgā koncertiespējā 2020.janvārī. Pastāstīšu, ja notiks.
Ar Astrīdu, mammas labāko draudzeni un manu pēdējo gadu tuvāko uzticības personu ar iknedēļu vizītēm skype, turpinājām tradīciju pielikties Vērmanīša Lido. Vecais rajons. Saknes. Skaistums, Rīgas centra miers un pamatīgums. Astrīdas dzīvesgudrība, prāta un sirds inteliģence. Balzams dvēselei. Mamma nelaida barus viduvējību klāt, un prata izvēlēties draugus.
Izstaigājām Vecrīgu ar draudzeni Laumu. Pēdējo reizi tikāmies tēta bērēs pirms trim gadiem. Sazvanāmies skypā reizi pusgadā - gadā. Iepazināmies pedagoģiskajās studijās Rīgā, kur ātri vien abas sapratām, ka nebūs aršana. Meitene vēlējās dzīvot kā cilvēks, savukārt es, skatuvi un arī varbūt kā cilvēks. Lauma saviem gadiem ir virs vidējā, strādā vadošos amatos, un viņas praktiskumu varu tikai apbrīnot. Tiekoties, kā vakardien, varam runāt par un ap visu.
Pavadījām nakti pie manis viesnīcā ar mūzikas draudzeni Dženiferi. Lai skolas laikā nebijām īpaši tuvas, saveda kopā apmaiņas par ārzemju pieredzēm. Regulāŗi sarakstāmies un stāstām viena otrai par saviem gan profesionālajiem, gan privātajiem piedzīvojumiem, man Vācijā, viņai Itālijā abām ejot uz maģistra grādiem. Šai meitenei varu stāstīt bez filtriem visus savus nepopulāŗos uzskatus par attiecībām un atbalstu viņas un savu dzīves baudīšanu šajos skaistajos gados, jo kad vēl, ja ne tagad. Ar viņu jūtos jauna.
Viena no ceļojuma kulminācijām bija atkalredzēšanās pēc sešiem gadiem ar Sievu. Linda. Iepazināmies pusaudžu gados, fanojot par teātri, un draudzība uzplauka 20.gadu sākumos, iepazīstoties ar tā laika jumta rāvējiem, manu pirmo draugu, un viņa kompāniju, mūsu tā laika dzīves centru. Toreizējā fanošana nav grāmatās aprakstāma, un tas, izrādās, satuvinājis uz mūžu. Tad, man ārzemēs dzīvojot un katrai būvējoties pa savai dzīvei (Linda precējusies un bērniņš), nekomunicējām teju vispāŗ, un šoreiz - vārds pa vārdam facebook un nolēmām satikties pēc šīs milzīgās pauzes. Neskatoties uz mūsu dzīvju totālo dažādību, viss kā vakardien! Joki, atmiņas, nopietnās sarunas, negausīgā laika skriešana kopā esot. Izstaigājām Vecrīgu, pabijām uz Welltona jumta baudīt skaisto Rīgu, savukārt nākamajā dienā ar mazo Elzu kopā pa Biķernieku mežu un Purvciemu. Mikrorajonos kaut kas ir. Arī miers. Liels prieks par šo atkalsatikšanos.
Katarina, skolas laiku draudzene kopš 14 g.v. Precējusies, mazais Pēcis, nodevusies pilnībā ģimenes dzīvei, bet vienmēr klātesoša nepieciešamības gadījumā, sirdssilta ilggadīga draudzene un praktiskās lietās līdzētāja man esot ārzemēs. Satikāmies pie viņas Ziepniekkalnā, un otrreiz pa Vecrīgu.
Vecrīga ir tik skaista. Rīga tik burvīga. Katarina sevi atradusi, un man par lieliem brīnumiem ir cilvēki, kas Latvijā jūtas patiesi laimīgi.
Un tad. Uz Rigu ciemos atbrauca biologs. Soms. Iepazināmies internetā pirms gada. Gadam ejot, epizodiski sarakstījāmies, lielākoties man atstājot viņu karājamies un neatbildot, īpasi, pavasarī, kad jumts brauca ciet un likās, ka netikšu vispār ar dzīvi galā. Jūnijā, kad bija smagākais akmeņu nēsāšanas posms (mīlie, NEVAR sieviete TIKAI karjeru un TIKAI viena) un, redzot, ka pat psihoterapija man ir kā pīlei ūdens, kādā vakarā aiz tukšuma ieķerot vīniņu, atsākām regulārāku saraksti. Jāsaka, ka viņa inteliģenci un neuzbāzīgo (!) neatlaidību gada garumā ar mani kontaktēt, novēroju jau pasen, taču, pēc jaukās Itālijas pieredzes, apciemojot Georgu un braucot uz citu valsti uz pirmo randiņu, sapratu, ka ļauties ir baigi forši. Uz kafejnīcu pasēdēt da jebkurš var aiziet, bet mēs bliežam ar smago- braucam ārpus valsts robežām, lai pēc intriģējošām sarakstēm paskatītos cilvēkam pirmo reizi acīs. Tad nu bija tā: viņš norezervēja Wellton, ielidoja Rīgā vēlā vakarā palikt uz vienu nakti. Es tajā vakarā ar Lindas morālo atbalstu sataisījos, nedaudz ieķēru un drebošu sirdi par savām afērām devos viņu sagaidīt lejā, hoteļa bārā. Gaidot, pie letes izvērsās saruna ar bāŗmenēm un viņu draudzenēm, kuras, izrādās, visas pēc pāris nedēļām pārvācas uz ārzemēm un nekur citur kā Vāciju un viena pat uz Diseldorfu. Drosmei palūdzu bārmenei vieglu kokteilīti, un, lēnām sūcot cranberry vodka, apmainījāmies sašutumiem par tālākejošo Latvijas nākotnes fonda emigrēšanu (jo nu tas nav ok, ka visi bārā esošie vnk brutāli aizbrauc). Pienāca pāris vācieši, es tur kaut ko pēc inerces vāciski pateicu, abi puiši sajūsmā. Uzaicināja pie sava galdiņa. Soms tobrīd vēl brauc no lidostas, es nedaudz stresā, un ar prieku piekritu nedaudz novirzīt uzmanību. Puišiem acis spīd, iegrimstam sarunā. Ierodas soms. Izrādās, kādu minūti stāvējis kkur manā perifērijā un gaidījis mani viņu pamanām. Sarunas asumā un kokteiļa migliņā nepamanīju. Pienāk klāt. Ļoti īsi stādās priekšā. Es jau normāli ieķērusi, atvainojos par saviem distraction un steidzīgi stresaini sūtu viņu uz istabu uzfrišināties pēc ceļa. Viņš pārsteigts, nezinu vai patīkami, bet dara visu kā saku. Jūtu, ka cilvēks, lidojot no, ē, Helsinkiem uz Rīgu, rēķinājies ar siltāķu sagaidīšanu + somu rezervētība un kautrība, nav itāļi, kas uzreiz ap kaklu krīt. Tad dodamies uz Vecrīgu. Atvados no vācu sarunbiedriem un soms piemetina, ka es gan ātri atrodot draugus. Attraucu, ka nevis draugus, bet virspusējus paziņas. Diezgan pamatīgā neveiklībā dodamies uz Vecrīgu, ar pūlēm atradām vienīgo ēstuvi, kas nav MCDonalds un Hesburgers, viss pārējais svētdienas vakarā ciet. Apsēžamies pie alus un sticky fingers pie Galerijas centrs burgeros. Komunikācija samērā stīva un tās milzīgās klusuma pauzes.. ļoti mulsinoši. Es dzeru, jo nezinu, ko iesākt. Varbūt viņam nepatīku, varbūt viss ir ne tā, varbūt viņš bija gaidījis ko citu. Paēdam. Piedāvāju izmest nelielu līkumu pa Vecrīgu. Aizvedu līdz operai, kaut ko šļupstot par savu nākotnes darbavietas vizualizēšanu, kaislīgi rādu uz ēku, jo tā nu mums ir skaista. Viņš šķielē vairāķ uz mani. Jūtu, ka nezinu neko un arī nesaprotu par notiekošo. Ziemeļnieka rezervētība diezgan savdabīgos apmēros. Nevarētu teikt, ka man viņš tobrīd patika un arī pirmo reizi ieraugot, nekritu gar zemi. Bet nu. Piedāvāju kopā doties atpakaļ uz hoteli un dot iespēju kā sev, tā viņam. Sēdējām. Runājām par dzīvi, pāŗsvarā runāju es. Aiz awkwardness Turpināju ņemt iekšā, rezultātā dodot viņam nepārprotamu iespaidu, ka esmu totāla alkoholiķe. Izlakām viesnīcas minibāru un ap 2:30 piedāvāju virzīties uz gultas pusi. Es nezināju, ko sagaidīt, taču bija sajūta, ka ar viņu nebūs tā kā ar Georgu Itālijā vai Toniju no Dānijas (kurš pag.gadā brauca no Dānijas ar mašīnu pie manis un kur bez domāšanas viņa hotelī nepaliku, par ko viņš bija sašutis. it kā tas būtu pašsaprotami, brr), kurus abus nebija iekšā laist sev klāt. Normālā kondīcijā pati iniciēju nokļūšanu viens otram tuvāk. Varbūt runāja 2 gadu celibāts vai elementāra, nu elementāra bioloģija, ka jaunai sevi apzinošai skaistai spēcīgai sievietei nav jādzīvo pilnīgā alā, lai kādi tie principi. Jāsaka, ka es neatceros precīzi sekundi kā viens otram uzklupām, taču jāsecina ir viens: somi nerunā. Somi dara. Es ļoti, ļoti turēju sevi grožos, taču izsalkušam cilvēkam nedrīkst šokolādi gar degunu vicināt. Naktī gulējām 3 stundas. Nenožēloju neko, mans godpilnais 4. vīrieti:) Lielākais šoks par: nekad mūžā nebiju saņēmusi tādu affection, rūpes un intensitāti TIEŠI tādu, kādu klusībā alku, no cilvēka, kuru redzu pirmo reizi! Visi trīs misteri līdz šim bijuši lielās mīlestības, kur es kaifā biju par to vien, ka viņi man blakus. Taču fiziski man gandrīz nekad nebija bijis labi. Te pēc random internetā iepazīta soma ar pārtrauktām sarakstēm gada garumā, saprotu, kas ir kaislība. Nekad nekad nedomāju, ka spēšu pielaist sev cilvēku, kuru nemīlu vai kuru pietiekami nepazīstu. No rīta pusbeigti gājām ēst brokastis. Soms atkal nerunā. Rezervētība loti interesanta, un tāds kā vēsums, it kā starp mums nekas nebūtu bijis. Man no jaunās pieredzes un jau 4. negulētās nakts (cilvēki, nepalieciet bez-skaņas-izolācijas-Rīgas hosteļos ar domu, ka gan jau būs labi. nebūs. gaidiet labāk uz last minute deals, kur uz nakti varat pa 23eur normālu viesnīcu atrast. LV vizītes laikā 2x pārvācos) pie kafijas ķermenis alkstot pieskārienus kratījās tā, ka piedāvāju viņam steidzīgi iet atpakaļ uz numuriņu. Mīļie, runa nav par seksu. Ir runa par to, ka cilvēks tev pieskarās tieši tā, kā tev tobrīd vajadzīgs. Nepieciešamā intensitāte, atlaišana, crescendo-decrescendo. Latvietis un holandietis ir egoisti. Vācietis (kaut M. nav tipiskais) vēl kaut cik. Soms pārliecinoši pārsit iepriekšējos trīs. Es ar trijiem biju kaifā, jo viņus mīlēju, kā arī, jābūt godīgai: meitene 20-25 g.v. vnk nevar zināt, kas viņai patīk un pazīt savu ķermeni, tāpēc vainot vīriešus viduvējās mijiedarbībās arī nebūtu 100% pareizi.
Soms pēc mūsu brokastīm devās prom, pavadīju viņu uz autoostu. 4h busa brauciens Rīga-Tallina, un prāmis uz Helsinkiem. Visas cepures nost vīrietim, dodoties šādā ceļā pirmo reizi satikt dāmu, bez garantijām uz izdošanos.
Jāsaka, kā ir. es nezinu, vai izdevās. Varbūt mans ķermeniskais izmisums, pēdējā pusgadā kapitāli krātā necilvēcīgā vientulība, forši gadi, kad zini, ko gribi un joprojām esi skaists, jeb tas viss kopā -MAN tā bija īpaša pieredze, un kapitāla odziņa Latvijas pāris dienu apciemojumam. Jāsaka arī, ka viņa pieskārienu dēļ būtu gatava sperties pāri pusEiropai. Jāatzīst, ka septembra beigās ar augstskolas vok.ansambli būsim Somijā. Taču neesmu pārliecināta, kā garos mēģus Turku pilsētā (ap 2h no viņa dzīvesvietas Helsinkiem) salāgot + parasti nejaucu privāto dzīvi ar darbu vai studijām. Nevaru noliegt,ir āķis lūpā, līdzīga nepiepildītības sajūta kā ar Georgu jūlijā, bet šeit intensīvāk, un gribētos jau, lai mani apber ar pārpilnības komplimentiem un samīlās ka ne rīta, vakara. Tā jau ir, par tevi kaifo daudzi, bet ne tie, kurus vēlies :) Katrā ziņā, skaidrs ir, ka man Vācijā un viņam Somijā esot, diez vai lielās precību perspektīvas, taču, mīļie: es to negaidu. Esmu sapratusi savu tuvāko gadu ideālu. Dzīve starp divām vai pat trim valstīm. Katrā pa brūdžiņam. Darbs uz riteņiem, traukšanās pa autobāni ar Lana del Rey fonā, vējam matos dodoties uz koncertiem un mīlēt, ko dari, netērējot laiku. No strings attached, open love, varbūt poliamorija, brī-vī-ba, mūzika. Bez sadzīves. Sava telpa, bet ar aizmugurēm dažādu inteliģento vīŗiešu un draugu veidolā.
Bez klasiskajiem leibliem, jo es neesmu klasiska.
Tas būtu kapitāli, saņemt drosmi dzīvot dzīvi pa savam. Uzticoties savai intuīcijai, kura, tapat kā mūzika, principā nav pievīlusi.