un tad atkrīt tikšanās ar Maestro, jo viņam jauna dāmiņa ar trim bērniem,
uz īsu brīdi redzamies,
un uz jautājumu "Vai esi viena Diseldorfā?"
atbildes vietā vienkārši sāku raudāt. Visa iekšiņa tomēr jēla. Lai arī ļoti ar sevi lepojos, bliezt pa neatkarīgo dzīvē un nevis šuri muri, bet reāli mācīties maģistrantūrā lieliskā konservatorijā un mīlēt mūziku.
Ne jau romantiski Maestro sakarā, bet gribētos tādu vienu uzticības personu šeit, Vācijā. Un vispār.
Parasti nožēloju emociju vai nesavākšanos tieši viņa priekšā, ar citu cilvēku pofig būtu, Julianei vēsi varu uz pleca raudāt vai īdēt, bet ar Maestro mani joprojām ietekmē kaut kā..īpaši. Grūti precīzi aprakstīt.
Vienlaikus, kad man meilus raksta "Es tevi mīlēšu unconditionally", deg visas sarkanās lampiņas, pirmkārt, jo nav jācīnās par cilvēķu (I'm not on crack, I'm just straight mentally ill) un otrkārt, jo visu laiku kapitāli aplaužos attiecībās, kas nav ar vecākiem (tātad, visās) un tāpat visi izsķiras un tāpat visi nomirst.