Vakar bija mācību gada pēdējais koncerts. Vok.ansamblis, A. Copland "In the beginning" burvīgajā dziedāju solo. Centos dziedāt. Šis koncerts bija daļēji maģistra beigšanas eksāmens vienam kordiriģentam. Pirms koncerta redzēju lielus atbalstītāja pulkus, viņa ģimeni. Ļoti saņēmos, lai tēta gadadienā ietu un nodziedātu, jo sapratu, ka manā beigšanas eksāmenā neviena nebūs. Un jūs tur neviens neko nevarat līdzēt, jo mirušos neatsaukt un tādas mīlestības dzīvē vairs nebūs, un ar laiku tukšums izplešas, nevis saraujas, savukārt tas, kam būtu potenciāls ko kaut tam tuvu sniegt, ir precējies un neieinteresēts. Es gan priecātos vismaz uz pleca paraudāt, no otras puses, paldies Dievam, ka paniku neredzēja, mukām pa sētas durvīm no akadēmijas ārā, lai nav ar noraudātu seju jārādās, kur nevajag.
Jāatzīst, ka baigi savācos, nenodziedot ne tuvu perfekti, bet sasodīts, tomēr lēnām tā pieredzīte nospiest sajūtas, vismaz tā, lai tiktu līdz skaņdarba beigām (par kvalitāti nerunāsim, un skaņas kvalitātes ideāls, pēc meklējumiem un intereses par mūziku ir Renata Tebaldi , pēc šī viss liekas trash) Meitenes gan jaukas, centās stutēt ar "bet mēs atnāksim", aiz izmisuma samiernieciski pierāvos raudāt, it kā tas kaut ko atrisinātu. |