Komforta meklējumi ēdienā, bet reizēm liekas, ka nav jau variantu. Vienatne pamatīgi ieilgusi un daudzos ir vilšanās, toties perspektīvi varianti atbilstoši manām cerībām un prasībām mani negrib. Un joprojām laikam pieēsties liekas sakarīgāk nekā pavadīt laiku ar cilvēkiem, ar kuriem maz kopēja un kur mana intelektuālā attīstība komunikācijas specifikā (lasīt - es mācos, daru, cenšos, galu galā dzīvoju vienītī ar visu, kas no tā izriet, kamēr otrs mierīgi sēž ar mazu redzesloku komfortiņā un domā, ka daudz ko zina un var) ir svešs koncepts.. Un ja vienīgā vieta, kur patiesi jūties ar jēgu, ir skatuve |