Aizvakar vajadzēja būt Britena ģenerālmēģinājumam. Šodien, manai pirmajai izrādei. Parīt, otrajai un nākamotrdien trešajai. Ja es nākamotrdien pēkšņi varētu kaut vienu izrādi dziedāt, par to ļoti priecātos. Ir nomēģināti 2 mēneši, un būtu patiesi žēl, vismaz vienu reizi uz skatuves neuzkāpt. Tā notiek, ja 2 mēnešus spiež un grūž, soprāns kontrtenora lomu. Jau lomas iestudēšanas sākumā jautāju vairākkārt profesorei, did they really think it through. Visi, kā vienmēŗ, paļaujas, ai, gan jau Ilona izdarīs, mēs tev ticam un visi parastie blabla, un vispār galvenais, lai lomām ir sastāvi. Tikai interesanti, kāpēc esmu bez balss. Protams, ne tikai balss pārpūle un iekaisums, bet arī psihosomatiskais. Sapratīs tas, kas jebkad stāvējis uz skatuves* izaicinājuma apstākļos. Mīļie, neņemiet balsi kā vienīgo iztikas avotu. Ja nav tās, sēdēsiet šobrīd gultā, bez sava vienīgā spēka un izdzīvošanas avota. Samierinieties ar pieciešamiem viduvēja rakstura rutīnas darbiem, kuros nav pretenziju uz savu pilnu potenciālu, kuros nevar piedzīvot un citiem dot absolūti eksistenci attaisnojošus katarses mirkļus un vispār mirkļus, kuru dēļ dzīvot, Nedariet to. Es izvēlējos darīt. Muzika ir vienīgais, kas neatstāj. Sajūta pēc koncerta, kad pienāk klausītājs un atzīstas, ka viņa dzīve ir uzlabojusies līdz ar tavu priekšnesumu, ir ne ar kādu romantisko mīlestību nesalīdzināma, un tajā brīdī arī sāpes pazūd. Esi spējis ko jēdzīgu kādam dot. Vienīgais, visu laiku vienītis, es par to joprojām runāju, jo acīmredzami to patiešām reti kurš saprot. Man ģimenes pietrūkst. Man pie profesora gribas. Johaidī, kādas viņam ir kvalitātes. Milzīgs paldies par iespējām komunicēt Lieldienās. *skatuve - darba vieta |
Die Zeit folgt nicht mehr |