- Pats labākais vēl priekšā, - skanēja karavīru piebilde, - Viņš šodien pamatīgi pietempies, tāpēc atkal gvelzīs par ērkšķaino grēka ceļu.
- Es esmu par to, lai jūs visus nošauj, vai saprotat?, - feldkurats deklamēja, - Es to apgalvoju no šās svētās vietas, jo dievs ir kaut kas tāds, kas no jums nemaz nebaidās un kas jums tā izģērēs ādu, ka jūs visu mūžu kasīsieties. Jo jūs negribat pievērsties Kristum, bet mīļāk staigājat pa ērkšķaino grēku ceļu...
- Nu jau sākas! Viņš ir kārtīgi pietempies, - Šveika kaimiņš priecīgi čukstēja.
- Ērkšķainais grēka ceļš, jūs, stulbeņi, tas ir ceļš, kas ved cīņā ar netikumu. Bet jūs, pazudušie dēli, labāk vāļājaties karcerī, nekā atgriežaties pie tēva. Paceliet acis augšup, uz debesu tālēm, un jūs uzvarēsiet. Miers nolaidīsies jūsu dvēselēs, jūs, huligāni. Es gribētu lūgt, lai tur aizmugurē nesprauslā. Jūs neesat ērzeļi un neatrodaties aplokā, bet tā kunga templī. Lieciet to aiz auss, mani mīļie! Tā, par ko es nupat runāju! Ja, über den Seelenfrieden, sehr gut! Iegaumējiet, ragulopi, ka jūs esat cilvēki un ka jums arī caur īstenības tumšajiem mākoņiem jāveras bezgalīgajā mūžības plašumā un jāzina, ka šeit viss ir nīcīgs un tikai dievs ir mūžīgs. Sehr gut, nicht wahr, meine Herren? Bet, ja jūs domājat, ka es aizlūgšu par jums dienām un naktīm, jūs, stulbie tēviņi, tad jūs maldieties. Es jūs paradīzē nevedīšu...
Feldkurats nožagojās.
-Neparko nevedīšu, - viņš stūrgalvīgi atkārtoja, - es ne pirksta nepakustināšu jūsu labā, man tas ne prātā nenāk, jo jūs esat nelabojami bezgoži. Tā kunga žēlsirdība nepavadīs jūsu ceļos, dieva mīlestības dvesma jūs neaplidos, jo mīļajam dievam tādi nelieši bijuši nebijuši. Vai jūs dzirdat, jūs, tur tais apakšbiksēs?
Rudais ministrants, no baznīcas aprindām nācis dezertieris, godīgi centās atcerēties svētās mišas kārtību, techniku un tekstu. Viņš bija reizē ministrants un suflieris feldkuratam, kas gan pēdējam netraucēja sajaukt veselus teikumus. Beidzot vēl feldkurats atšķīra mišu grāmatu nepareizā vietā un sāka publikai par lielu uzjautrinājumu dziedāt adventes dziesmas. Viņam nebija ne balss, ne muzikālās dzirdes, un zem baznīcas velvēm atskanēja kviecieni un rēcieni kā cūku kūtī.
- Tas nu gan šodien pietempies, - klausītāji runāja ar gandarījumu. - Tas nu gan vienreiz pilnā! Droši vien apdzēries kaut kur pie meitām.
Jau kādu trešo reizi pie altara skanēja "Ite, missa est", kas atgādināja indiāņu kaujas aurus, un logu rūtis dārdēja vien. Tad feldkurats iemeta skatienu kausā, vai tur nav palikusi kāda lāsīte vīna, saviebās...
...
...
Kad ir sūdīgi (ne jau garlaicīgi, bet sūdīgi... "Man ar sevi nekad nav garlaicīgi, tikai sūdīgi!"), tad Šveiks vienmēr palīdzēs. Vismaz viens sakarīgs un domājošs tēls uz šīs pasaules... JO:
- Es domāju, - Šveiks sacīja, - ka mums uz visu jālūkojas objektīvi. Katrs var kļūdīties, un, jo ilgāk par kaut ko domā, jo vairāk iespējams kļūdīties.
/Jaroslavs Hašeks, "Šveiks"/
.
.
.
Neticēsiet, uzgāju savu blogspota dienasgrāmatu, savulaik 2011-2013 aktīvo. Raudāt gribas aiz laimes. Kas tā bija par gudru meiteni. Personiskos ierakstus, kurus lasot, SMAIDS, nelikšu, bet šito pērli nu nevarēju, nevarēju nenocitēt. Kā toreiz, 2011., kad pirmais boyfriends Bastejkalnā šo parādīja, pilnās ūsās smējos, tā šodien, pēc visādiem līkločiem un noteikti vēl pirms tikpat daudziem, 2019. gadā, Vācijā, pateicībā :)