Nācās iet pie diviem ārstiem. Pirmais,specializēts otorinolaringologs, nevērīgi paskatījās kaklā un novēlēja mieru un atpūtu. "Nekas īpašs neesot", tikai nedaudz sarkans kakls un piepampušas balssaites ar nelielu neslēgšanos. Nesapratu tikai, kāpēc šajā ne-īpašajā kakla sāpes un sajūtas nav pazudušas jau nedēļu. Turklāt cilvēks acīmredzot iet pie ārsta, lai dzirdētu to, ko pats laikam nemūžam neizdomātu:) Intutīvi neļaujoties samierināties, uz ātro atradu internetā random ģimenes ārstu ar atvērto pieņemšanu. Kakls, izrādās, riktīgi sarkans esot. Oho, atkal nezināju:) Arī te man bija jālūdzās, jāstāsta, kas ir dziedāšana kā profesija, bet, neatlaidība atmaksājās. Dabūju zāles. Nekas par laiku un nerviem, galvenais ir rezultāts- zāles, kas manā gadījumā, jācer, glābs manu ne-operdziedātāja dabu un atļaus piedalīties tik ļoti svarīgajos scēniskajos mēģinājumos (kuri kā reizi šonedēļ ka biezs).
Nē, ja ir laiks 2 nedēļas gulēt gultā mierā- ar cerību, ka pāries tāpat vien, jo laiks rit=, tad var arī bez ripām.
Kārtējo reizi jāsecina, ka Latvijā tomēr ir sakarīgāka medicīna.
P.s. par iekšējo orgānu veselību pēdējo pāris gadu pabiežo antibiotiku lietošanu un iespējamo rezistenci nekomentēšu..
Nu traks tomēr tas manis izvēlētais ceļš
Atcerieties, teicu, ka galvenais ir sevi realizēt pilnā potenciālā (značit karjera, vismaz manā gadījumā). Kļūdījos. Nē, arī attiecības nav galvenais.
Veselība ir.
Katra diena, pret to izturoties atbildīgi (nepieēdoties un nenosalstot nevajadzīgi, nedzerot ātri aukstu), ir maza uzvara. tik ļoti, ļoti daudz kas ir mūsu pašu rokās.. būtu laiks iegaumēt.
Vispār reizēm tādi zibšņi, ka nekas nav mūžīgs, un satraukums cik nu sevis, vairāk Maestro sakarā.. nezinu, kāpēc, neizskaidrojami uznāk.
Un Astrīda ir enģelis, to varētu atkārtot arī neskaitāmi