Vakar izdzēsu šo ierakstu, šodien saprotu, ka tomēr jāizraksta, savas nosacītās pašsajūtas labā.
Varbūt pat labi, ka nesanāca vakar ar Evelīnu Ķelnē satikties. Pat, ja cilvēks ar labākajiem nodomiem, tie ne tuvu nesasniedz pat apvārsni ar gadiem augošajam eksistenciālajam tukšumam, drīzāk nokaitina, jo kārtējo reizi gaidas ir nepiepildītas. Jau bailīgi no tām paliek un no mūžīgās aplaušanās, sagaidot no cilvēkiem, ko tie vienkārši nespēj dot.
Starp citu, slimojot, nav arī vienīgā, kas vispār ir: mūzikas.
Vēl jautājumi?
Pareizi, mīļie, seko klusums. Jo nevienam jau vairs nav, ko teikt vai atbildēt uz maniem acīmredzami neatbildamajiem jautājumiem, tēti, ģimeni neatgriezt, un feiki nomierinošas gudrības varu salasīties arī grāmatās, tolerance pret tām zūd līdz ar pacietību