Vakar izdzēsu šo ierakstu, šodien saprotu, ka tomēr jāizraksta, savas nosacītās pašsajūtas labā. Varbūt pat labi, ka nesanāca vakar ar Evelīnu Ķelnē satikties. Pat, ja cilvēks ar labākajiem nodomiem, tie ne tuvu nesasniedz pat apvārsni ar gadiem augošajam eksistenciālajam tukšumam, drīzāk nokaitina, jo kārtējo reizi gaidas ir nepiepildītas. Jau bailīgi no tām paliek un no mūžīgās aplaušanās, sagaidot no cilvēkiem, ko tie vienkārši nespēj dot. Starp citu, slimojot, nav arī vienīgā, kas vispār ir: mūzikas. Vēl jautājumi? |