| |
| |
|
Ja es tā godīgi pateiktu, cik daudz laika pavadu vienatnē, Jūs neticētu. :) Studijbiedri ir tiešām jauki, Diseldorfā ir pat mazliet kā jaukā faimiliaritātē Māstrihtā. Taču, jo dienas, jo vairāk nostiprinās vienmēr klātesošā bijusi iekšējā vēlme pēc saturīguma. Izvēle - gadu viedums vai jaunības naivums - ir kļuvusi pilnībā viennozīmīga. Mani neinteresē smalltalkot bez seguma, līdzjūtīgi skati vai action-ne-par-ko (žetons bb brokastīm kārtējais par izteikumu); mani interesē runāt līdzvērtīgi. Un vēl augstāk. Mācīties to, ko pati vēl nezinu, tādējādi attīstoties tīri automātiski. Daži profesori ir vēl jaukāki. Inteliģence, pieredze, pamatīgums ļoti, ļoti uzrunā, bet ne par to ir runa. Tas norāda tikai uz vēlmi pēc LIELA cilvēka blakus. Bet citādi - ziniet, var arī pilnīgi vienatnē. Un nav nepieciešams sevi izdāļāt sīcenē. Drīzāk, tādā vienatnē, sevī investējot, uzpildies un norūdies- nu tā ka pašam no sevis bail, spogulī skatoties, labā nozīmē:) |
|
