Daudz lielāķs izaicinājums ir atrast dzīvesvietu. Sūtot desmitiem pieteikumus katru dienu, atbild varbūt uz 3. Uz 1 varbūt, varbūt uzaicina apskatīties. Tur priekšā jau desmiti citi tādu pašu uzaicināto, tādi paši izmisušie. Sasodītā bēgļu krīze. (kā gribētos par to pastrīdēties ar Frankfurtes bosu, galējo liberāli. salikums ar mani kā homofobu un rasistu varētu sanākt savdabīgs! gribu. jaunus iespaidus, jaunu action. :) )
Bomžatņiku kur ellē ratā es neņemšu. Nepieļaušu pagātnes kļūdas. No malas ir viegli teikt - jāņem ciet, ko dod. Tikai ne jau no malas sakošajam reāli katru dienu būtu jābraukā. Ne viņa dzīve, ne viņam reāli jājūtas sakarīgi, lai var koncentrēties uz balsi (tiešo atbildi , paplašinājumu visam, kas ar tevi notiek). Mūzika nav piekabe. Mūzika ir viss, tiklīz esi pieņēmis lēmumu tai kalpot*
Pie profesijas specifikas un dzīves ceļā, papildu bez mašīnas kur sabiedriskie paņem 3x ilgāk laiku kā ar auto būtu, iziet uz izmisuma variantiem, to vairs ne.
Citu pagaidām arī vēl nav. Viens izaicinājums pēc otra. :) Ļoti priecājos un novērtēju, ka šoreiz ne pilnīgi viena.
Antibiotikas.
Pēdējo nedēļu auto teorijas buma vietā truli visu dienu jāpaskatās amerikāņu un krievu seriāli pārmaiņas pēc.
Liekas, ka intuitīvi jāpameklē sev pašai repertuārs, tāpat pārmaiņas pēc. Varētu izmēģināt, vai ne? :)
Uz auditionu Cīrihē (ak, mīļie! Mana sapņu valsts joprojām ir Šveice!) būtu tik forši aizbraukt, ja gadījumā uzaicinātu.
*par šo lēmumu ik dienas priecājos aizvien vairāk. Viļoties cilvēciskajās attiecībās jeb drīzāk, skaudri saprotot to neparedzamību un manas alkas pēc brīvības (patiesībā ar Maestro mēs esam 1/1), saprotu, ka mūzika ir vienīgā patiesi piepildošā. Un mātes instiktu joprojām pat pie apvāršņa nav. :)