Nedēļu biju prom no mājām. Nācās. Smagi iemesli, kāpēc tā, pat negribas daudz iedziļināties, jo tā plate tiek malta jau, hmm, ilgi, un, lai kā es rāpotu pa sienām vai stāvētu uz galvas, šis cilvēks mani negrib. Un jā, ir grūti, es saprotu, savās mājās regulāŗi raudošu, klaigājošu, stresainu cilvēku, ja tu pēc taviem ieskatiem un objektīvi tiešām dari ĻOTi daudz, lai palīdzētu. Es palēnām sāku saprast, ka pasaule man patiešām neko nav parādā. Tajos tumšajos brīžos, kad dari, bet risinājumi vienalga nenāk, ir traki, un saprotu, ne tikai man, bet arī apkārtējiem. Savas sirdis sargājiet paši, to es Jums iesaku, mīļie. |