Carpe · Diem

Man nevajag full time job, lai būtu pārgurusi.
Taču miegazāles vai antidepresantus nu negribu atkal dzert. Toreiz, lai cik īslaicīga sajūsma par beidzot normālu miegu bija, ilgtermiņā tas nodara vairāk ļauna, kā laba.
Arī reizēm ļoti toksiska ir tā cilvēka klātbūtne. Visu nedēļu, esot vienai, principā neraudāju. Pirmajā vakarā jau atkal gribējās no klints lekt, par šorīta lomkām un bezmiegā, stresā izdegušo ķermeni, prātu nemaz nerunāsim. Nē, tas nav viena cilvēka dēļ. Tā ir visa šī mūžīgā neziņas situācija, kura pamatīgi iegrābjas fiziskajās un emocionālajās rezervēs. Uzlādēt baterijas? kur? kādā veidā?

Izteicu šodien un vispār pēdējā laikā uzvirmojošās emocijas saistībā ar vēlmi pēc Latvijas,
uz ko vācietis normālais, komfortā un attīstītā ekonomikā augošais, pilnīgā mierā saka - beeet, pabeidz izglītību un brauc uz LV, tu tak vari strādāt Latvijā, dziedāt operas korī un tā.
Man raudāt gribas par tādu domu vien- no visiem aspektiem, sākot ar profesionālajiem un beidzot ar ekonomiskiem. Bet vienlaicīgi, jūtams izdegums baigi cīnīties pa šejieni... Nu nav viegli tomēr vienam, ne vairs LV, ne šeit, māju nekur, gribas pažēloties, cerot, ka izliekot enerģiju, paliks vieglāk..
Tā ceru jau ilgi.
Varbūt tas gadiem hroniskais bezmiegs pie vainas nespējā sevi piecelt
Lielākais kaifs- kamēr normāli cilvēki atvaļinājumos, relaksē, bauda, uzkrāj spēkus- atlūzt uz pāris stundām dienas laikā