Reta diena, neesot transportos
Šodien, piemēram, pateicoties vācu punktuālismam (lasīt, kārtējiem delays) biju ap 10h ceļā uz Māstrihtu un atpakaļ
No dziedāšanas brīžiem 5% izdodas. Cenšos sevi mierināt, ka 28 gadus nevar pāris mēnešos izlabot.
Parunājām vakar jauki ar Anastasiju V., paklausījos viņas bakalaura eksāmenu. Šķiet, tikai vakar abas iestājāmies LV kopā mācīties ar ļoti dažādām izejas pozīcijām. Bet pa priekšu aizskrien tie, kuri startē vājāk. Viņi vairāk strādā. Jā, mīļie. Klausījos ar baudu.
Rauju, ko var saraut un redzu pēc piemēriem, ka ir iespējams, ja dara. Vienīgais, šobrīd es esmu ar sliktākām izejas pozīcijām, jo nav vairs 20.
Ā, iestājos arī Essenē
Un nākamnedēļ vēl vieni iestājeksāmeni. Smieklīgi jau gan tur iet blamēties, taču 50 eiro samaksāti, lai profesiori sēž, paklausās un pasmaida vismaz;)
Tas ir skaidrs, ka Vācijā, tās stingrajā izglītības sistēmā un apjomīgajā darba tirgū grib būt teju visi. Un es, lai arī tā ir tieša konkurence man un manām iespējām, to atbalstu. Nav ko pa ciemiem vazāties, jāiet uz lielajiem mērķiem. :) Vismaz uz papīra, vismaz idejiski un vismaz, darot, ko varot.
Viens no vadītajiem koriem atgādina, ka darbs ar cilvēkiem ir mūzika tikai attāli. Tā ir vairāk komunikācija, kāda pārliecināšana atvērt muti vai pamācīties, vai kulaka uzsišana uz galda, ja grib darīt manu darbu manā vietā. Nē, mūzika ir darbs ar pianistu,ū, tur nemani laiku un esi gatavs arī muzicēt par brīvu- ka tik vispār muzicēt.
Esmu viena mājās, aizvien vairāk tā. Nu, pagaidu mājās. Un nevar jau neko teikt vai kunkstēt. Statusa nav. Skatos uz precētajām dāmām un priecājos par jebkuru stabilitāti.
Skatos filmu par Alcheimeru, "Still Alice"- Julian Moor lieliskā. Cik viss ir relatīvs
Šodien, piemēram, pateicoties vācu punktuālismam (lasīt, kārtējiem delays) biju ap 10h ceļā uz Māstrihtu un atpakaļ
No dziedāšanas brīžiem 5% izdodas. Cenšos sevi mierināt, ka 28 gadus nevar pāris mēnešos izlabot.
Parunājām vakar jauki ar Anastasiju V., paklausījos viņas bakalaura eksāmenu. Šķiet, tikai vakar abas iestājāmies LV kopā mācīties ar ļoti dažādām izejas pozīcijām. Bet pa priekšu aizskrien tie, kuri startē vājāk. Viņi vairāk strādā. Jā, mīļie. Klausījos ar baudu.
Rauju, ko var saraut un redzu pēc piemēriem, ka ir iespējams, ja dara. Vienīgais, šobrīd es esmu ar sliktākām izejas pozīcijām, jo nav vairs 20.
Ā, iestājos arī Essenē
Un nākamnedēļ vēl vieni iestājeksāmeni. Smieklīgi jau gan tur iet blamēties, taču 50 eiro samaksāti, lai profesiori sēž, paklausās un pasmaida vismaz;)
Tas ir skaidrs, ka Vācijā, tās stingrajā izglītības sistēmā un apjomīgajā darba tirgū grib būt teju visi. Un es, lai arī tā ir tieša konkurence man un manām iespējām, to atbalstu. Nav ko pa ciemiem vazāties, jāiet uz lielajiem mērķiem. :) Vismaz uz papīra, vismaz idejiski un vismaz, darot, ko varot.
Viens no vadītajiem koriem atgādina, ka darbs ar cilvēkiem ir mūzika tikai attāli. Tā ir vairāk komunikācija, kāda pārliecināšana atvērt muti vai pamācīties, vai kulaka uzsišana uz galda, ja grib darīt manu darbu manā vietā. Nē, mūzika ir darbs ar pianistu,ū, tur nemani laiku un esi gatavs arī muzicēt par brīvu- ka tik vispār muzicēt.
Esmu viena mājās, aizvien vairāk tā. Nu, pagaidu mājās. Un nevar jau neko teikt vai kunkstēt. Statusa nav. Skatos uz precētajām dāmām un priecājos par jebkuru stabilitāti.
Skatos filmu par Alcheimeru, "Still Alice"- Julian Moor lieliskā. Cik viss ir relatīvs